Jaungulbenes pagasta pirmsskolas izglītības iestādē par audzinātāju strādā Inguna Āboliņa, kurai ir interesanta kolekcija. Viņa kolekcionē bruņrupuču figūriņas.
Jaungulbenes pagasta pirmsskolas izglītības iestādē par audzinātāju strādā Inguna Āboliņa, kurai ir interesanta kolekcija. Viņa kolekcionē bruņrupuču figūriņas.
Ilgāku laiku ne visi kolēģi zinājuši par Ingunas aizraušanos, bet tagad, kad vien kāds no viņiem dodoties tālākos braucienos, kolekcijas papildinājumam gandrīz vienmēr atvedot kādu interesantu bruņrupuci.
“Esmu pārliecinājusies, ka lietas vienmēr atrod īsto cilvēku īstajā brīdī. Pirmo – vislielāko – kolekcijas bruņrupuci uzdāvināja man vismīļākie cilvēki mamma, tētis un māsa, kad ar otro mēģinājumu iestājos augstskolā, un to pabeidzu. Pasniedzot dāvanu, māsa tā arī teica, ka tas, kas lēni nāk, tas labi nāk,” smejas Inguna, uz galda izkārtodama lielākas un mazākas bruņrupuču figūriņas.
Pēc kāda laika, kad māsa Lija Neilande atgriezusies no ceļojuma, viņa Ingunai atzinusies, ka nav atradusi nevienu bruņrupuča figūriņu, tāpēc atvedusi ierāmētu fotogrāfiju, kurā redzams liels bruņrupucis. Izdevies iztulkot arī fotogrāfijai pievienoto parakstu, kurā teikts, “nav runa par to, cik ātrs tu esi, bet drīzāk par to, vai tu sasniedz savu mērķi”. Tagad šos vārdus Inguna uzskata par savas dzīves moto.
Dēvē par laimes simboliem
Saņemot dāvanā pirmo bruņrupuci, Inguna nedomājusi, ka veidosies kolekcija, bet viss noticis it kā pavisam nejauši. Šobrīd kolekcijā ir apmēram simts bruņrupuču figūriņu, kas iekarojušas visu dzīvokli, izvietojoties uz plauktiem, galdiem, sekcijā un citur. Inguna smejas, ka nekas cits neatlikšot, kā pasūtīt ietilpīgu atsevišķu plauktu, kur kolekcija būtu pārskatāmi izvietojama. Viņa bruņrupucīšus mīļi dēvē par saviem laimes simboliņiem.
Pirmajam bruņrupucim ļoti drīz sekojis otrs, trešais, ceturtais, līdz maisam gals bijis vaļā.
“Biju dzirdējusi, ka citi krāj zvanus, eņģeļus, krūzītes un citas lietas, kāpēc man nevarētu būt bruņrupuču kolekcija? Ja līdz šā lēmuma pieņemšanai šķita, ka veikalos bruņrupuču figūras īpaši daudz neesmu redzējusi, tad tagad visa uzmanība, ieejot kādā suvenīru veikalā, koncentrējas vienam mērķim,” stāsta Inguna.
Viņa lepojas, ka kolekcijā ir bruņrupuči no Vīnes, Karlšteinas Čehijā, Vācijas, Itālijas un citurienes. Kolekcijas vismazākais, apmēram centimetru lielais stikla bruņrupucītis atceļojis no Prāgas. Lai tas nepazustu, mazulim jāsadzīvo ar zeltīto sugas brāli speciālā kārbiņā. Kolekcijā ir bruņrupucis kā atslēgas piekariņš, pulkstenis, termometrs, zābaciņš, tāds, kas tikko izšķīlies no olas, krājkasīte. Visus nav iespējams minēt. Figūras izgatavotas no dažāda materiāla, piemēram, koka, stikla, māla, plastmasas, parafīna, metāla, auduma.
Katrai figūrai ir savs stāsts
Par katru figūru Ingunai ir savs stāsts. Citu pēc cita viņa ņem tās rokās un nebeidz stāstīt, kuru atradusi Ziemassvētku dāvanā, kuru atvedusi draudzene no Cēsīm, kas kolekcijai pievienojies Ingunas vārda un dzimšanas dienā.
“Dzimšanas diena ir maijā, tad arī dāvanā saņēmu smaidīgu bruņrupuci kā krājkasīti, arī dēla 15 gadu jubilejā radiniece uzdāvināja kārtējo kolekcijas papildinājumu. Valentīndienā veikalā ieraudzīju nelielu buņrupuci no sarkana stikla un nosaucu par Valentīnu. Arī pirmajā pavasara dienā abi ar vīru bijām ziedu veikalā “Krāčukakts”. Viņš ieraudzīja figūriņu – bruņrupucieni ar mazuli – un nolēma uzdāvināt. Vai tad nav jauki? Šajos Ziemassvētkos no vīra saņēmu dāvanu – laimes zābaciņu, no kura lien ārā bruņrupucis,” Inga stāsta un min, ka mājās ir pat šokolādes konfektes bruņrupuča formā.
Viņa iecerējusi iekārtot arī speciālu albumu, kurā ievietos fotogrāfijas ar šā dzīvnieka attēlu. “Noteikti vēlreiz gribu aizbraukt ceļojumā uz Venēciju, lai ne tikai pavizinātos gondolā, bet apmeklētu strūklaku, kurā peldas bruņrupuči,” Inguna atklāj obligāti piepildāmu vēlmi.
Dzīvs bruņrupucis nav interesants
Inguna kopā ar ģimeni apsvērusi iespēju iegādāties arī dzīvu bruņrupuci, bet tad nolēmusi no tā attiekties, jo dzīvnieks nešķitis pietiekami interesants, arī dzīvoklis šķitis par mazu.
Pēc horoskopa Inguna ir Dvīnis, tāpēc viņa uzskata, ka bruņrupuču kolekcija esot piemērota, jo līdzīgi kā dzīvnieks, kurš spējot būt gan lēns, gan ūdenī ļoti ātrs, arī viņai piemītot mainīga daba.
Kolekcionārei īpaši mīļš esot bruņrupucītis, kas izšķīlies no olas. Tas esot tāpēc, ka atšķirībā no citām figūrām šī nebalstoties uz kājām, bet atrodoties olas čaumalā. Arī bruņrupuču izstāde vēl esot priekšā, jo līdz šim par kolekciju priecājušies tikai ģimenes locekļi, radinieki un draugi. Inguna ievērojusi, ka par viņas kolekciju priecājoties arī vīrs un dēli.
Dažkārt ģimenē veidojusies savdabīga sacensība, proti, kas vairāk iztērējis naudas – Inguna kolekcijai vai vīrs makšķerēšanas piederumiem. Rezultātā rasts kompromiss un abpusēja sapratne. Pagaidām arī neviens dēls neesot izrādījis īpašu interesi veidot savu kolekciju.
Kolekcionāre kopš bērnības
Inguna atceras, ka vectēvam bijusi plaša marku kolekcija, bet viņa ar māsu bērnībā cītīgi krājušas mazus kalendārus, aplokšņu bildes, konfekšu un šokolāžu papīrus.
Par pirmo vērtīgo Inguna uzskata maizes zīmju kolekciju, kurā ir gandrīz tūkstotis šo firmas zīmju. Viņa nobažījusies, ka maizes zīmju šodien kļūstot arvien mazāk, tāpēc šīs kolekcijas klāsts papildinoties lēnām.
“Divas kolekcijas man jau ir, varbūt kādreiz būs arī trešā, bet tas atkarīgs no tā, kādu priekšmetu mājās būs vairāk, kas zina, varbūt palīdzēs atkal kāda nejaušība,” prāto Inguna un uz brīdi pievēršas bruņrupuču figūrām. “Paskatieties, cik tām visām mīļa un labsirdīga sejas izteiksme!” Atliek tikai piebilst, ka tāda pati kā Ingunai. Tātad kolekcija un kolekcionāre sader kopā.
