60 gadi cilvēka dzīvē ir liels laika sprīdis, un, ja saņem sirsnīgu, mīļu ielūgumu no audzēkņiem, kas beiguši skolu pirms 60 gadiem, tad skolotājai ap sirdi kļūst silti un no acīm norit asara.
60 gadi cilvēka dzīvē ir liels laika sprīdis, un, ja saņem sirsnīgu, mīļu ielūgumu no audzēkņiem, kas beiguši skolu pirms 60 gadiem, tad skolotājai ap sirdi kļūst silti un no acīm norit asara.
Tie ir toreizējās Kalnienas septiņgadīgās skolas 1947.gada absolventi, kas lūdz savas skolotājas Gitu Lūsi (prec. Briediņu) un Dainu Melbrenci (prec. Rikveili) uz tikšanos, lai kavētos atmiņās par jaunību un skolu Kalnienā. Rodas jautājums: “Kāpēc tikai šīs divas skolotājas?” Skatoties izlaiduma fotogrāfijā, redzama atbilde: “Pats Dieviņš tā ir izlēmis!”
Pirms 60 gadiem Kalnienas skolu beidza Ārija Radziņa (Riņķe), Biruta Ansone (Dumpe), Dzintars Bormanis, Dzidra Cepurniece, Edmunds Žīgurs, Guntars Ielītis, Irēna Graņica, Konstantīns Paramonovs, Ivars Lasis, Ināra Botva, Rūta Zābaka, Skaidrīte Elstiņa, Skaidrīte Kalnbērze, Uldis Leitis, Valērija Sikatere.
No 15 beidzējiem pie mazās Birutiņas, kura mūs tik mīļi sagaidīja un uzņēma savās mājās pašā ziedonī (ziedu tiešām bija pārpilnība gan telpās, gan mājas apkārtnē), bija ieradušies tikai pieci – Dzidra Cepurniece, Ivars Lasis, Edmunds Žīgurs, Guntars Ielītis un pati mājas saimniece Biruta Ansone (Dumpe). Acīmredzot pārējiem liktenis nebija lēmis pēc 60 gadiem vairs satikties. Mani uz šo brīnišķīgo pēcpusdienu, kurā smiekli mainījās ar asarām un bučām, aizvizināja jaunākā meita Ilzīte un visjaunākais mazdēliņš Robītis. Dainu bija atvizinājis dēliņš. Oficiālajā daļā mēs abas skolotājas saņēmām brīnišķīgas sarkanas rozes un suvenīrus ar skolas un izlaiduma fotogrāfijām, kā arī daudz mīļu vēlējumu. Arī paši absolventi apdāvināja cits citu, lai paliktu atmiņas, kas dotu spēku un enerģiju turpmākajiem gadiem. Nodziedājām Ivara atnesto dziesmu:
“Tik nevajag stāstīt,
Ka šorīt tev matos
Ir sabiris ābeļu sniegs.”
Mielasta laikā katrs stāstījām savu dzīves stāstu, atcerējāmies brīnišķīgo ūdensrožu dīķi ar baltajām, sārtajām un dzeltenajām ūdensrozēm un taciņu aiz dīķa, kur papardes bija garākas par visgarākā cilvēka augumu. Atcerējāmies rotaļu un deju vakarus vecās pils zālē, kā arī mūzikas, fizkultūras, koru un skolotāju ansambļa vakarus, kurus skolas direktors – gleznotājs Jūlijs Krastiņš – ietērpa piemērotās dekorācijās. Publikai patika, un skolas zāle vienmēr bija pārpildīta. Mēs ar Dainu pārrunās atcerējāmies jaunības dienu piedzīvojumus un pārdzīvojumus. Laiks pagāja nemanot. Ieraugot sārto saulrietu, sapratām, ka ir jau vakars. Pirms šķīrāmies, vēl fotografējāmies un nodziedājām:
“Skaista bij” jaunība,
Tā nenāks vairs!”
Sirsnīgi pateicamies par brīnišķīgo pēcpusdienu. Vissirsnīgākais paldies Guntaram par lielo uzņēmību visus sameklēt un sasaukt kopā un mājas saimniecei Birutai par laipno uzņemšanu. Vēl sirsnīgi, mīļi atvadu sveicieni un ceļš mājup.
