Runāt par barikāžu laiku iedomājos ne tikai tāpēc, ka ir pagājis jau ceturtdaļgadsimts kopš šiem notiku-miem. 1991.gada janvāra vēsturisko nozīmi nemainīs ne gads, ne desmit, ne 25, pat ne 50 gadi un vairāk. Tas laiks ir vienreizējs, neaizmirstams un tāds viens. Šodien grūti iedomāties, ka toreiz Latvija patiešām uz barikādēm stāvēja sava likteņa krustcelēs – bezbailīgi, ar sapni par savas valsts brīvību. Toreiz tā barikāžu dalībniekiem un viņu tuviniekiem izgaršota gan ar uzdrīkstēšanos, gan vienlaikus ar bailēm un drosmi, gan biedra pleca sajūtu, gan lepnumu par savu tautu un naidu pret tiem, kas gribēja turpināt pakļaut savai varai. Visas šīs izjūtas viens otrs šodien sauc par sentimentu. Lai tā būtu, ja tā dēvē dzimtenes mīlestību. “Cilvēki brīdī, kad nāca omonieši, stāvēja, sadevušies elkoņos, cieši cits citam blakus. Mēs jutāmies vienoti ar visu Latviju. Kaut būtu šodien tāda mīlestība!” tā “barikadopedija.lv” saka kāda barikāžu dalībniece. Tā ir sirds mācībstunda jaunajiem. Aptauja “Vai šodien būtu gatavs iet uz barikādēm aizstāvēt Latvijas neatkarību, kā tas bija 1991.gadā?” liecina, ka kritiskā brīdī Latvijas neatkarību sargātu vairāk nekā puse iedzīvotāju, lai arī daudziem ir negatīva nostāja pret varu un politiku valstī. Kāds portāla lietotājs savā komentārā raksta: “Latviju aizstāvētu vienmēr, bet ne šos varas krēslos sēdošos.” Zinot to, kas šobrīd notiek Latvijā, kuras neatkarību un brīvību 1991.gadā aizstāvēja uz barikādēm, nav jābrīnās, ka no aptaujātajiem 31 procents to nedarītu nekad.
