Svētceļojums. Ar dziesmām, labām domām. Ar nogurušām kājām. Ar vēlmi sevī atrast to labo, kas neļauj palikt netīram ikdienas dubļos.
Svētceļojums. Ar dziesmām, labām domām. Ar nogurušām kājām. Ar vēlmi sevī atrast to labo, kas neļauj palikt netīram ikdienas dubļos. Svētceļojums – laiks, ko velti sev, jo tad spēj izdomāt simtiem domu, pārvērtēt problēmas un, iespējams, uzsākt citu dzīvi. Tas laiks veltīts Dievam. Paļāvībai. Sirdsapziņas izmeklēšanai un miera rašanai.
Ceļš nav viegls. Sevišķi pirmās dienas, kad vēl neesi pieradis pie akmeņainā ceļa, lielā attāluma, putekļiem. Svētceļojumu vadītāji atzīst, ka pirmās divas dienas ir visgrūtākās. Tajās bieži cilvēks kļūst vājš un ar steigu vēlas atgriezties mājās. Bet ir arī citādāki gājēji. Reiz dzirdēju par sievieti, kas svētceļojumā gājusi basām kājām. Vairāk nekā simts kilometru. Aglonā tās bija tulznainas un jēlas. Bet viņa bijusi priecīga, jo tādējādi spējusi sev un Jēzum pierādīt, ka arī viņa ir gatava kāda dēļ uzupurēties.
Atceros svētceļojumu, kurā devos pati. Nedēļā bija jānoiet 180 kilometri. Pirmā diena – tik grūta. Karsts. Veicami 32 kilometri. Aiz noguruma vairs nav vēlmes runāt ar draugiem. Bet tad uznāk lietus, un visi svētceļnieki un ceļš zem kājām tiek nomazgāts. Un kļūst vieglāk. Tulznas vairs tā nesāp. Un tikai tad, kad esi pāris simtu metru attālumā no Aglonas, kad redzi baltos torņus un Latgales zilās debesis, tad saproti, ka tas, ko tu esi darījis, ka esi gājis, ir skaistākais, ko vari darīt sev un Dievam. Tās emocijas nezūd. Tikai stiprina.
Aglona, sasniegta kājām, ir daudz mīļāka. Gaidītāka. Nozīmīgāka. Tu vienkārši pieej pie bazilikas un nokrīti ceļos. Runās sirds. Runās klusums. Un sajutīsi, ka svētceļojuma laikā esi kļuvis bagātāks. Un vai tad nedēļa no dzīves ir tik daudz, lai kaut vienreiz ļautos un ietu tur, kur Kāds tevi tik ļoti gaida?
