Kad Jāņi bija nosvinēti un pārsvinēti līdz pat Pēterdienai, tad lielo svinētāju Jāni pārņēma nelāga nojausma: ka viņa dzīvība, tikai pusgadsimtu jauna, gatavojas pamest viņa apbružāto, kalsno ķermeni.
1.
Kad Jāņi bija nosvinēti un pārsvinēti līdz pat Pēterdienai, tad lielo svinētāju Jāni pārņēma nelāga nojausma: ka viņa dzīvība, tikai pusgadsimtu jauna, gatavojas pamest viņa apbružāto, kalsno ķermeni. Viņš juta, ka dzīvība un dvēsele ir jau atstājušas ķermeni, bet vēl aizķērušās galvā. Un tur, galvā, vislielākajā šaurībā, viņas abas plūcās par palikšanu – viņa nabaga plikā dzīvība un vārā dvēselīte. Nē, šķiet, ka ar Jāni bija vēl sliktāk. Rādījās, ka arī sirds iepērusies galvā, jo tā šobrīd atgādināja pārrūgušu alu, kad tas gatavojas no iekšpuses uzspert gaisā mucu, jo galvā ne vien sāpīgi spieda, bet arī džinkstoši pulsēja. Bet vajadzīgo “zāļu” mājās vairs nebija. Jau vakarpusē viņš kopā ar diviem draugiem bija izlaizījuši pēdējās alus paliekas no visām glāzēm un pudelēm. Viss. Arī skābēto gurķu sālījuma vairs nebija. To viņš kopā ar Ješku izdzēra ar lielu baudu. Bet Ješkas sieva par to strēbienu sacēla tādu traci, jo, lūk, viņas pērn skābētie gurķi palikuši burkā sausi un pliki kā tie veči, kas skrien Jāņu rītā peldēties.
Tikko vilkdams bezspēkā ļimstošās kājas, Jānis ievilkās virtuvē, kur viņa sieva Jautrīte beidza mazgāt glāzes, kurās vēl arvien tik jauki smaržoja alus. Jā, pēdējās… Kas zina, cik ilgi Jānis vēl noturēsies. Bet sirds dziļumos, nē, nē! Sirds jau bija galvā, bet tur, nu, krūtīs, vēl glabājās niecīga cerība, ka varbūt sieva iedos kādu santīmu alus pudelei. Tāpēc bijušais gaviļnieks centās apsēsties pie virtuves galda kā vētras gāzts koks, lai jau laulene jūt, cik ar viņu ir slikti. Bet nejuta. Pat nepaskatījās… Jautrīte… Kāda tur Jautrīte, ja visus divdesmit piecus gadus nodzīvojis kā ar krievu laika etiķa esenci. Jautrības nekādas…
– Ko ta pūt? Par maz esi dzēris? – Jautrīte stenētāju tomēr bija sadzirdējusi, un viņas balsī Jānis atkal sajuta to etiķa esenci.
– Ta ne jau nu vairāk kā citi… – sirdzējs to pateica klusā un žēlā aizgājēja balsī. – Man ir tik slikti… Ja tu iedotu vienam aliņam…
Pēc piemēroti smagas nopūtas viņš uzmeta zaglīgu skatienu sievas platajai mugurai, jo viņa vēl arvien ņēmās ar traukiem un uz mirēju pat nepaskatījās.
– Aizmirsti! – tas no sievas mutes izskanēja tik spalgi un sausi, it kā kāds būtu ar sparu aizcirtis ciet tukšu atvilktni. – Svētki beigušies!
– Ja tu tā…. Tad es … pakāršos! – izbijušais līgotājs to pateica tādā izmisuma balsī, it kā no viņa pavērtās mutes izskrietu laukā gan dvēsele, gan viņa ciešanu pilnā sirds. Bet tāpēc jau galvai vieglāk nekļuva. – To es tev saku, siev!
– Ar ko tad tu kārsies? Tev jau nav naudas, lai striķi nopirktu!
Ar lielām sirdssāpēm Jānis juta, ka viņa laulene par to nemaz neuztraucas. Neņēma viņa runu par gana nopietnu.
– Tad redz, kāda viņa ir! – Jānis nikns nodomāja. – Auksta, nejūtīga, briesmīga šausmone.
– Jā, tiesa, striķa nav… – sirdzēja balsī ieskanējās tik raudulīgs izmisums, ka Jautrīte ieinteresēta tomēr pagrieza galvu uz runātāja pusi.
Tā bija laba zīme. Cerību spārnots, Jānis turpināja: – Ja jau es nevaru aiziet no šīs dzīves kā vieglāk, tad varu to izdarīt ar vecajām biksēm…
Pēc šiem vārdiem Jautrītei paspruka kaut kas līdzīgs smējienam. – Muļķi! Vienīgās bikses tev ir kājās! Vai tad pliks gribi plivināties manās un kaimiņu acīs? Ja nu pirmā tevi tādu ierauga tā vecmeita… nu, Emīlija? Viņa būs šokā!
To iedomājot, Jānis šausmās sarāvās. Emīlija? Nē, nē! Kāds kauns!
– Un manus dvieļus neaiztiec! – domātāja drūmo prātojumu pārtrauca sievas pavēlošais balss tonis. – Tu vēl savā mūža neesi nopircis nevienu dvieli.
Virtuvē iestājās smags klusuma mirklis. Tikai ar šķīvjiem Jautrīte rīkojās skaļāk nekā parasti.
– Tā, lūk, man šajā dzīvē nekas nepieder! – sevi vēl vairāk sāpinādams, Jānis pie sevis nodomāja. Bet tūlīt arī viņa galvā, kur vēl bija palikusi sprauga arī domāšanai, pazibēja doma: – Emīlija! Un tūlīt pagaisa doma gan par striķi, gan par sasodītajiem sievas dvieļiem. Emīlija! Tieši Emīlija būs viņa glābēja!
Jānis bezspēkā un drebelīgi slējās augšā no sēdēšanas. Puslīks, izspūrušiem matiem, ciešanu un gadu rievotu seju, kura ar gadiem kļuva arvien kalsnāka kā sažuvusi tabakas lapa. Vājais augums atgādināja platajā kreklā un biksēs iebāztu slotaskātu.
