– Ja jau tā, ka tu man pat dvieli neatvēli… – tikpat drebelīgi ieskanējās viņa balss. – Tad tik un tā es tevi pametīšu… Pavisam. Es aizeju… Pie Emīlijas.
– Ja jau tā, ka tu man pat dvieli neatvēli… – tikpat drebelīgi ieskanējās viņa balss. – Tad tik un tā es tevi pametīšu… Pavisam. Es aizeju… Pie Emīlijas. Viņa mani sapratīs un novērtēs. Viņa būs laimīga, ka blakus būs tāds vīrietis kā es! Ne tā kā tu…
– Ko!? – bļāviens atskanēja kā lauvenes rēciens, kad pie viņas medījuma lien hiēna. Jautrīte ar spalgu troksni iemeta atpakaļ mazgājamā bļodā sauju dakšiņu un visā savā pilnībā un varenībā pagriezās pret sīko vīreli. – Ko tu teici?
Nu viņu abu skatieni sastapās. Jānis varonīgi izturēja lauvenes skatienu. Pēdējo reizi…
– Jā, es zinu, ka Emīlija jau sen met acis uz mani, kad esmu skaidrā, – skatienu neatraudams, atbildēja sirdzējs un pēkšņi sajuta, ka dzīvība un dvēsele atgriežas un izplūst pa visu ķermeni. Arī sirds atkrita atpakaļ krūtīs, tur, kur Dievs tai vēlējis būt.
– Tu gribi iet pie Emīlijas? Tu gribi mani pamest tā sievišķa dēļ? Vienas alus pudeles dēļ?
– Nu, ja ja jau es neesmu nekādā vērtē… – Jānis sāniski jau virzījās uz durvju pusi, kad to pēkšņi aiz rokas sagrāba likumīgā laulene.
– Ne pie kādas Emīlijas es tevi nelaidīšu! Nu, nē! – vilkdama vīru tālāk nost no izejas durvīm atpakaļ virtuvē, Jautrīte šņāca un šņākuļoja kā noštopēta lokomotīve. – Tūlīt atpakaļ istabā! Es pati atnesīšu tev pāris aliņu!
Jānis jau tīri jestri metās atpakaļ istabā. Viņš dzirdēja, kā sieva sparīgi aizcirta ārdurvis un nesaprašanā paraustīja plecus: – Ja gribu nomirt, lūdzu, tas nekas! Bet, ja gribu iet pie citas, nu die’ – uguns pakulās!
