Stāsta nobeigums. 5. Izsvaidītās drēbes bija samestas atpakaļ somās un mājā valdīja savāds klusums.
Stāsta nobeigums. 5.
Izsvaidītās drēbes bija samestas atpakaļ somās un mājā valdīja savāds klusums.
Attiecības ar Raiti ilga pāris mēnešus – viņš daudz ātrāk nogura no straujā dzīves ritma, kādu Zanda bija uzņēmusi. Spītēdama? Sev vai Ilvaram? Vai vecās rētas pārklādama ar vieglu plāksteri, viņa cerēja no tām atbrīvoties?
Šīs jaunās attiecības Zandai nespēja sniegt gandarījumu – Raitis bija un palika puika, piecus gadus jaunāks par Zandu un sešpadsmit par Ilvaru. Sajuzdams, ka Zandas iegribas kā atvars tukšo viņa naudas maku, Raitis vienkārši pazuda…
Tad viņa satika Edmundu, taču tas bija pārāk apdomīgs un nebija noskaņots viņai visā izdabāt. Pēc tam… Jā, bija arī pēc tam. Bet kāda tam jēga – otra tāda kā Ilvars vairs nebija.
Pēc šķiršanās Zanda viņu iztālēm bija manījusi. Ar skatienu pavadot iznesīgo stāvu, kas reiz bija sajusts tik atdevīgs, viņa sajuta ilgas un skumjas. Ak, kaut varētu atgriezt to laiku…
Bet, kā bija zināms, Ilvars paplašinājis biznesu, saticis nopietnu un godīgu sievieti, un tikpat kā neapmeklēja bārus un kafejnīcas.
Kāds reiz bija pievērsis uzmanību viņas vārdam – angļu un vācu valodā “Sand” esot smiltis. Pirmajā brīdī tas izsauca patīkamas asociācijas ar bērnudienu smilšu kasti, siltu pludmali un cauri pirkstu starpām slīdošām urdziņām.
Cauri slīdošām… Izsīkstošām, bez pēdām izzūdošām. Nepastāvīgām. Ūdenim un vējam viegli dzenājamām. Irdenām un nepakļāvīgām.
Smiltīs atstātās pēdas vējš gan izdzenā visai ātri, bet Zanda nebija aizmirsusi Ilvaru. Viņš tur bija iesakņojies kā ass dadzis. Reizi pa reizei, viņam uzgrūžoties, Zanda sajuta sāpes.
Viņa bija lasījusi par viendienītēm un vējriteni, kurš bez mērķa un pieturas punkta maldās tuksneša plašumos. Pazina asociācijas ar vējaslotām un tukšziedēm. Bet sevi par tādu Zanda neuzskatīja – viņa zināja, ko gribēja! Pāri krastiem bangojošu upi, nevis saglumējušu piemājas dīķi.
Ja kāds viņai prognozēja – tas labi nebeigsies, Zanda pasmīnēja – ak, jūs pareizie! Tā ir tikai jūsu dzīves formula. Manējā ir te.
Bāra zāle tikmēr pildījās ar cilvēkiem, un nu starp tiem bija manāmas arī jau pazīstamas sejas. Tur – pāris visai izaicinoši ģērbtas meitenes, kura, vēl tikko iepazinušas šo izklaides garšu, jau metas tās skurbinājumā ar pilnu elpu; vīrieši, kuru sejās bija lasāms nogurums un garlaicība, intriga un azarts, un vēl kaut kas Zandai tik ļoti pazīstams…
Pavērojusi kompāniju pie bāra, Zanda izvēlējās Gvido klātbūtni – viņa klātbūtne vismaz šovakar neļaus justies vienai.
