Gadi nāk un gadi iet… Tikai, kad tuvojas simtam, vispirms jāpārvar liktenīgais deviņdesmit. Tad nāk klupieni un kritieni ik pie katra gadu sliekšņa.. Pirmo slieksni pārvarējusi esmu, pateicoties brīnišķīgiem cilvēkiem, kas sarūpēja man pasākumu “Sapņu zeme mana” 24.martā Stāķu pamatskolā.
Domās arvien vēl jūtos apskāvusi visus pasākuma veidotājus un dalībniekus. Īpašs paldies ierosmes avotam – Stāķu pamatskolas direktorei Diānai Šķēlai ar kolektīvu par izdomas bagātību un neatlaidību. Paldies vokālajam ansamblim “Baltābele” par manu dziesmu sniegumu Dairas Karoles pavadījumā, par skolas bērnu gaišajām sejiņām, visur piedaloties. No visiem krājumiem tika pacelta dzeja. Paldies par dzejas lasījumiem dzejas lasītpratējiem Daigai Kalinkai, Astrīdai Vilciņai, Annai Vīgantei, Diānai Šķēlai. Piedodiet, bet visus nevarēšu nosaukt, arī skolēni veiksmīgi skandēja dzeju. Dziļi sadzirdēju bērnu lasīto “Dzīve miljons” – man tā tas patīk! Ja dzeju nelasa, tad tai ir jānomirst. Un vēl uzradās liela torte – to dāvināja Stradu pagasta vadība. Tā tik kristīgi tika dalīta, bērni kā skudriņas tekalēja, pasniedzot katru tortes gabaliņu, kuru prasmīgi sadalīja direktore Diāna Šķēla. Paldies Stradu pagasta vadībai par šo cēlo žestu, kā arī par apsveikumu man īstajā dienā – 20.martā, un krāšņajām rozēm.
Gulbenes novada bibliotēkas jaukās darbinieces iepriecināja ar savu klātbūtni pasākumā ar ziediem un fotogrāfijām, kas liecina, ka arī Gulbenes novada bibliotēkā svin manus 90 gadus. Mūsu novada vēstures un mākslas muzejs man garīgu pārdzīvojumu sniedza, dāvinot manu vecāku jaunības dienu fotogrāfijas, kādu manā albumā nebija. Tās uzņemtas Pirmā pasaules kara laikā, kad tēvs bija latviešu strēlnieks, bet māte mācījusies par medmāsu un darbojusies lazaretē par ievainoto kopēju un glābēju, līdz beidzot, piedaloties Latvijas atbrīvošanas cīņās no 1917. līdz 1920.gadam, pilnībā atbrīvoja Latviju no lielvaras kundzības.
