Nesen man bija jābrauc pie ārsta uz Valmieru, bet, tā kā neesmu pati uz saviem riteņiem, pētīju, kā lai tur tieku ar sabiedrisko transportu un pēc tam kā lai atgriežos mājās. Izrādījās, ka jābrauc jau no paša rīta, kaut pieņemšana pie daktera – tikai vakarā. Lai atgrieztos vakarā mājās, jābrauc ar pārsēšanos vismaz divos vai pat trijos autobusos. Par laimi, dakteris uz pacientu pieņemšanu privātprakses vietā Valmierā atnāca agrāk par oficiālo darbalaiku. Tāpēc konsultācija arī varēja notikt agrāk. Kā izgāju no ārsta kabineta, skriešus metos uz autoostu. Paspēju uz Madonas autobusu, kas mani laimīgi aizveda līdz Smiltenes pagriezienam, kur izkāpu un gaidīju, kad no Rīgas puses nāks nākamais satiksmes autobuss Gulbenes virzienā. Jāgaida bija apmēram stunda. Sals, tumsa… Un es atstarojošajā vestē (drošības labad vesti biju paņēmusi līdzi somā, un, re, patiešām noderēja) ceļa malā. Telefoniski sazinājos ar tuviniekiem, dēls ieteica stopēt, krustmāte – nekādā gadījumā to nedarīt. Es tomēr neuzdrošinājos pacelt roku. Dēls pārmeta: “Kāpēc nebrauci ar draugiem? Ko neielūkojies internetā?” Jā, galīgi nemoderna esmu. Kad iekāpu autobusā, biju pārsalusi un laikam izskatījos pēc bomža. Šoferis sāļi pasmaidīja un teica: “Paklau, par 2 eiro es tevi aizvedīšu līdz Gulbenei.” Valmiera taču ir Vidzemes novada centrs. Gulbene arī ir reģionālās nozīmes pilsēta. Vai patiešām biežāka pasažieru satiksme starp šīm pilsētām ir tik neizdevīga? Gulbeni no Valmieras šķir tikai 98,6 kilometri, kurus, braucot ar vieglo automašīnu, var pieveikt apmēram stundā.
