Es izšķīlos no olas ne visai kārtīgā vārnas ligzdā. Bijām trīs vārnulēni, sākumā nevarīgi, kāri pēc vecāku piegādātās barības, ko vienmēr skaļi pieprasījām.
Es izšķīlos no olas ne visai kārtīgā vārnas ligzdā. Bijām trīs vārnulēni, sākumā nevarīgi, kāri pēc vecāku piegādātās barības, ko vienmēr skaļi pieprasījām.
Pienāca laiks mācīties lidot. Vecāki bija īsti meistarības paraugi. Darīju visu, cik vien bija manos spēkos, tomēr lidošana nepadevās. Noskatījušies bezrezultīvajā centībā, vecāki izgrūda mani no ligzdas. Tas bija pirmais lielākais “lidojums”, lai gan no visa spēka vicināju spārnus, tie nespēja pacelt mani augšup. Sapratu, ka man nav lemts pacelties debesīs, tomēr cerēju, ka reiz spārni paklausīs. Kritienā satiekoties ar zemi, spārni cieta vēl vairāk. Ievēroju, ka arī astes spalvas nav tik garas kā citām manas putnu sugas māsām. Izjutu ārkārtīgu vēlēšanos dzīvot.
Drīz vien mani ievēroja mājas saimniece – sirma sieviete, kura lielākoties viena rosījās pagalmā, un radinieki, kas palaikam atbrauca ciemos, jo drosmīgi lēkāju pa pagalmu, visus uzlūkojot tikai pa gabalu, nevienam neļaujot pienākt tuvāk. Baidījos. Mana vienīgā aizsardzība bija knābis un spēja pārvietoties ar apmēram pusmetru augstiem palēcieniem. Atpūtai biju nolūkojusi ķirsi, kas auga pagalma vidū, jo tā zari atradās tuvāk zemei. Stundām ilgi sēdēju tajā un ar skatienu lidoju līdzi vārnu baram.” Ņemiet mani līdzi!” es ķērcu no visa spēka.
Dienā vēroju sievietes rosīšanos vai arī izlīdu pa pinuma žoga apakšu un devos lēkājošā pastaigā pa tuvējo ielu, dažkārt pamanīdamās iejukt vārnu barā. Tie bija skaisti un skumji brīži. Bars aizlaidās, bet es paliku. Viena. Izstumta. Apdraudēta.
Vasara bija pietiekams laiks, lai aprastu ar savu likteni un sadraudzētos ar saimnieci. Ielāgoju, ka viņa pagalmā vienā un tajā pašā vietā izber sadrupinātu maizi, noliek trauku ar ūdeni un sauc mani par Klāru. Kad dārzā ienācās āboli un bumbieri, pamanījos no tiem izknābāt sēkliņas, bet rītos, nostājusies durvju priekšā, pacietīgi gaidīju, kad tās atvērsies. Biju īsta drosminiece, jo atļāvos par sevi atgādināt ar knābienu saimnieces apavā, ja kārotās brokastis aizkavējās. Pamanot, ka viņa daždien iziet pa sētas vārtiņiem, mani atstājusi bez ievērības, ķērcu un steidzos pakaļ.
Vairākkārt biju ievērojusi, ka aiz sētas klaiņo raibs kaķis. Viendien viņš atļāvās ielauzties manā teritorijā. Uzbrukumu sāku pirmā, negaidot brīdi, kad kaķis pats man tuvosies. Varonīgi devos dzīvnieka virzienā, kurš tobrīd kārtoja kažoku, un no visa spēka cirtu ar knābi kaķim pa pieri. Pārsteigts un apstulbis, sajutis sāpes, kaķis metās bēgt. Biju uzvarējusi. Pagalms turpmāk bija tikai mana un saimnieces teritorija.
Nemanot bija pienācis rudens, sapratu, ka man gaidāmo ziemu pārlaist nebūs viegli, tāpēc sāku veidot pārtikas krājumus. Paņēmusi knābī lielāku maizes kumosu, grozījos pagalmā, izraugoties piemērotu vietu slēpnim. Vienu slēptuvi ierīkoju puķudobē pie mājas, otru – pie ķirša stumbra, trešo – pie žoga, bija vēl arī citas vietas. Dažkārt, kad ēstgriba bija lielāka, pārtikas noliktavu iztukšoju, lai pēc laika to atkal piepildītu. Nedienas sākās tad, kad mani sāka izsekot kāda sugas māsa. Viņa pacietīgi sēdēja koka zaros un glūnēja, kur slēpju savus krājumus, lai tad krātuvi izlaupītu.
Uzsniga pirmais sniegs. Cik daudz es atdotu, lai varētu uzlidot augstajā eglē un paslēpties tās kuplajos zaros no vēja! Dzirdēju saimnieci runājam, ka viņa atļaus man pārziemot malkas šķūnī. Šie vārdi sildīja un deva cerību izdzīvot. Dienas bija sarāvušās pavisam īsas, vakari – tumši un gari. Vienā vakarā, kad atkal drosmīgi biju nolēkusi no zara un devusies pastaigāt pa smilšaino ielu, pēkšņi sajutu, ka lidoju. Kāds varens spēks bija mani sagrābis un nesa pretim debesu velvei, par kuru biju tik daudzkārt sapņojusi. “Es lidoju, lidoju, lidoju!” sauca mana strauji pukstošā sirds. Tomēr lidoju ne jau pretim debesīm, bet savam galam. Beidzies vienas vasaras stāsts, ko izdzēsis kāda dzīvnieka spēcīgais tvēriens Pasaulē uzvar stiprie, tai nav vajadzīgi dabas apdalītie. Paliec sveiks, mans dārzs un saimniece, kas biji mana labvēle. Es biju nolemtā.
* * *
Vārna Klāra ir reāls vārnulēns, kas kopš pērnā pavasara līdz šīs ziemas pirmajam sniegam mita Gulbenē, kādā Dārza ielas pagalmā.
