Ir atnācis marts. 2017.gada marts! Ceru, ka mūsu novadā vēl atradīsies ļaudis, kas atceras 20.gadsimta deviņdesmitos gadus – Atmodas laiku – un 1994.gadā dibināto senioru ansambli “Sarma” ar vadītājiem Edgaru un Annu Mūrniekiem. Pirms 22 gadiem – 1995.gadā uz skatuves uznāca spēcīgs vokālais ansamblis “Sarma” ar ļoti veiksmīgu koncertmeistari Dairu Karoli. Edgaram pašam jau bija bagāts patriotisko dziesmu pūrs. Manu dzejoli Latvijai viņš bija ievērojis 1993.gadā vienā no laikraksta “Dzirkstele” numuriem. Nekavējoties tapa “Latvijai” skanējums – skanēja kā korālis.
Man brieda dzejoļi, Edgaram un arī Anniņai – melodijas. Un notika brīnums – Edgara spējas ietērpt vārdus skaņās pārņēma arī mani. Dungoju savus uzrakstītos vārdus, līdz arī man sāka skanēt melodijas. Pirmā dziesma “Ar rudens rozi” – veltījums Mūrnieku pārim – izdevās tīri lipīgs. Ātri apguvis, ansamblis sāka dziedāt manu dziesmu tieši Edgara Mūrnieka septiņdesmitajā gadā Gulbenes kultūras centrā. Mēs visi četri – Anniņa, Edgars, Daira un es – esam marta bērni. Tā sāka “Sarma” skandēt “Tik Vidzemē manā”, “Likten, skaudrais”, “Sentēvu gari” un sekoja gara virtene Edgara dziesmu par godu Latvijas otrajai Atmodai (bez lielas asinsizliešanas). No Edgara atvadījāmies 1995.gada decembrī. Vadības grožus pārņēma Anniņa, palīgā aicinot Jāzepu Romuli. Sākās spēcīga koncertdarbība. Ansambļa sastāvā vienmēr bija astoņi dziedātāji. Ļoti centīšos atcerēties viņu vārdus. Dvēseli aizkustinoši skanēja soprānu balsis – Dzidra Kalniņa un Skaidrīte Krevica (abas aizsaulē), alti – Zenta Krustozoliņa (arī mirusi) un Genovefa Magona, vēlāk pievienojās Velga Grava un soprānos Dzidra Ziediņa. Vīru balsis – Saša Lāders (aizsaulē), Ivars Lasis, Jāzeps Romulis un Ēvalds Strazds, pēc tam tukšās vietas aizpildīja Juris Baraņņikovs (aizsaulē), Gvido Kalniņš (aizsaulē) un Imants Eniks. Esiet visi jūs mīļi sveicināti, lai kur šobrīd kurais būtu! Jūs pacēlāt Gulbenes vārdu Latvijas līmenī, viesojoties daudzās vietās, kur jūs jau zināja un gaidīja. Gaidīja, norakstot dziesmas, kuras tolaik bija ar visspēcīgāko iedarbību. Kad Anniņa Ikšķilē represēto pasākumā izpildīja solopartiju dziesmai “Likten’ skaudrais” ar spēcīgo un dobjo “Dun… un dun… Sliežu dzelzceļi dun”, sajūsma klausītājos lauzās uz āru. Pieprasījums šai un līdzīgām dziesmām nāca no zemgaliešiem un īpaši kurzemniekiem. Represētie jau novēlējuši šai dziesmai kļūt par izsūtīto himnu. Bet laiks iet un cilvēki kļuvuši gaišāki, sāpes un skumjas noliekot dziļi zem spilvena.
“Sarma” Gulbenes rajonā viesojās pagastu kultūras namos, lasot arī dzeju no krājuma “No avota man auga dziesma”. Kopā apmeklējām skolas, kurās laipni tikām uzņemti. Īpašs aizkustinājums man bija, kad Ozolkalna pamatskolā sagaidīja mūs (kā nezin kādus augstus viesus) visi skolotāji un skolēni, sastājušies gar labo pusi ceļam kā ierindā, sveicinot mūs. Zālē sagaidīja pirmklasīgs priekšnesums – grupa skolēnu gaidīja savu vadītāju Birutu Pokuli (atvainojiet, ja kļūdos). Cik augstvērtīgs priekšnesums! Dzeja no jau minētās manas grāmatas skanēja it kā aktieru sniegumā. Brīnišķīgi! Kā mēs varam, visu varam, ja pie visa, ko darām, sirdi ņemam līdzi. Pelnījis, pelnījis ansamblis “Sarma” pieminēšanu!
