Vienmēr smaidoša un apbrīnojami enerģiska ir Stradu pagasta Stāķu iedzīvotāja Zelma Griška, kura rudenī svinēs 82. dzimšanas dienu.
Vienmēr smaidoša un apbrīnojami enerģiska ir Stradu pagasta Stāķu iedzīvotāja Zelma Griška, kura rudenī svinēs
82. dzimšanas dienu.
Draudzenes viņu mīļi uzrunā par Zelmiņu un nebeidz brīnīties par viņas dejotprasmi un dzīvesprieku. Taisnība tiem, kas saka, cilvēks esot tik jauns, cik jauns viņš jūtas. Pase ir tikai bezemociju faktus norādošs dokuments, tāpēc Zelmiņa tajā ieskatās tad, kad vajadzīgs personas kods.
“Dzīvesprieka recepte mana vecuma cilvēkiem ir vienkārša: nedrīkst dzīvot četrās sienās, raugoties uz notikumiem caur loga rūtīm. Ir jābūt notikumu virpulī un jāpiedalās dažādos pasākumos,” Zelma brīdi ļaujas jautājošam smaidam un nesteidzīgi iepazīstina ar vispusīgo darbošanos. Viņa darbojas senioru ansamblī “Baltābele” un Ineses Stalīdzānes vadītajā dramatiskajā kolektīvā. Daudz laika Zelmiņa pavada, strādājot dārzā.
Sapņo kļūt par aktrisi
Zelmas dzimtā puse ir Madonas rajona Indrānu pagasts, kur viņa mācījusies pamatskolā, to beidzot, mācības turpinājusi lauksaimniecības skolā. Par Gulbenes puses cilvēku Zelma sevi uzskata kopš 1953.gada. “Ārkārtīgi gribēju mācīties teātra skolā, bet vecāki neatļāva. Viņiem šķita, ka aktieriem ir izlaidīgs dzīvesveids. Tā jau nav, viss ir atkarīgs no cilvēka.” Teātrim Zelmiņas sirdī kopš bērnības ierādīta goda vieta. Jaunībā viņa strādājusi par kultūras nama vadītāju Stāķos un vienmēr bijusi kopā ar teātra spēlētājiem. Nav saskaitāms, cik kilometru pieveikti, sēžot autobusā, lai nedēļas nogalēs brauktu uz citu pagastu spēlēt teātri.
Zelma ir izbrīnīta, ka šodien dramatiskie kolektīvi baidās iestudēt apjomīgas lugas, un mēģina rast tam izskaidrojumu. Iespējams, tas ir tāpēc, ka cilvēki pārāk daudz ļāvušies televīzijas varai, iespējams, ka kultūras iestādēm trūkst līdzekļu tērpu iegādei un dekorācijām, iespējams – šodienas jaunajai paaudzei ir citas intereses. Tomēr sarunbiedre nevienu nenosoda, jo tā ir cilvēka brīva izvēle, kā rīkoties. Viņa atceras, ka pamatskolā iestudētas pat trīscēlienu lugas. Piemēram, Rūdolfa Blaumaņa “Ugunī” un citas. Arī Stāķu dramatiskais kolektīvs nebaidījies no vairāku stundu gariem iestudējumiem. Zelmiņa mēģina atsaukt atmiņā visas lugas, bet tas neizdodas. To bijis pārāk daudz. Ar labiem vārdiem viņa raksturo toreizējos režisorus Miķelsoni, Bormani un citus.
“Nevaru atbildēt, kur slēpjas teātra mākslas pievilkšanas spēks. Varbūt skatuvei piemīt kāda burvestība, varbūt tā ir vienreizēja iespēja ar konkrēta tēla palīdzību uzrunāt cilvēkus, pasakot to, ko ikdienā ne vienmēr uzdrošināmies,” Zelmiņa prāto. Un viņai ir taisnība.
Padodas jautras lomas
Režisors ir kā rentgena stars, kas atklāj to, ko ne katrs spēj. Arī I.Stalīdzāne ievērojusi, ka Zelmai lugās iedalāmas jautras, dzīvesprieka un enerģijas pilnas lomas. “Kad biju jauna, spēlēju mīlētājas, tagad gadi diktē citu. Nesen kopā ar kolektīvu piedalījos rajona amatierteātru skatē. Ieguvām otro vietu. Lugā abām ar Astrīdu bija iedalītas jautru dzērāju lomas. Ir būtiski, kāds ir tavs saspēles partneris, kā viņš zina tekstu, kā veidojas dialogs un tamlīdzīgi. Ar Astrīdu kopā uz skatuves ir viegli,” saka Zelma. Viņa nenoliedz, ka gadoties visādi. Piemēram, pēkšņi aizmirstoties teksts. “Tad jātiek galā ar diviem, ne vienmēr viegliem uzdevumiem – jāmēģina pašai atcerēties pareizo frāzi vai kaut ko tai līdzīgu, lai turpinātu dialogu, kā arī jāpalīdz partnerim izkļūt no apjukuma.”
Zelma cītīgi apmeklē katru izrādes mēģinājumu, jo tā ir vieglāk apgūt lugas tekstu. Viņa pieder cītīgiem cilvēkiem un droši jūtas tad, kad katrs vārds, teikums, kustība un intonācija paNākama bez ilgas domāšanas īstajā brīdī un situācijā.
“Man ir pārāk daudz gadu, lai paļautos uz sufliera palīdzību. Es viņa čukstēšanu nevaru saklausīt,” Zelma smejas un piebilst, ka pirms iziešanas skatītāju priekšā viņai neuztraucoties. Pie tā garajā mūžā esot pierasts. “Cilvēks nekad nebaidās no tā, ko labi pazīst,” viņa saka.
Atsakās no dziedāšanas
Teātris ir tikai viena no mūzām, ar kuru Zelmiņa draudzējas kopš sendienām.
“Pagājušajā gadā es dziedāju pagasta pensionāru ansamblī “Baltābele”, bet šogad no tā atteicos. Sapratu, ka visa ir mazliet par daudz. Dejošanu gan malā nemetīšu. Vēl varu valsi griezt un pat polku lēkt. Cenšos nedomāt par to, ka esmu slima, vai negaidot kaut kas iesāpas. Es tikai eju un daru,” to sacīdama, Zelma pabēdā par kājām, kas daždien atsakoties spert tik raitus soļus kā agrāk.
Viņa nenoliedz, ka līdzi gadiem, cilvēkam nemanot, mainās viņa uzskati par daudziem notikumiem un situācijām. “Vecie laiki tomēr bija labāki, tāpēc, ka viss notika kulturālāk. Bieži saku mazbērniem, kas man nepatīk. Ko viņi atbild? Tagad esot cits laiks un citi tikumi. Pretī nestrīdos, bet man nav saprotams, kāpēc dejot var tikai tad un tur, kur ir tumšs. Arī jauniešu dejošanas stils man nepatīk.”
Uzskatu dažādība nav šķērslis Zelmiņas mīlestībai pret mazbērniem un pagaidām vienīgo mazmazmeitiņu Karīnu. Vecmāmiņa priecājas par viņu veiksmēm, slavē izpalīdzību un, kā vien prot, cenšas kliedēt skumjos brīžus. Diemžēl bez tiem dzīve nemēdz būt. Mazbērnus audzināt esot vieglāk nekā savus bērnus. Tas tāpēc, ka jaunībā visam atliekot mazāk laika.
Bērnība kā gaiša sala
Cilvēks vienmēr mēģina atbrīvoties no tā, kas viņam šķiet nepatīkams, bet tikai retais no atmiņu lādes izņem tos brīžus, kas saistās ar bērnību. Arī Zelmiņai bērnība līdzinās gaišai atmiņu salai, kur pieticis vecāku un darba mīlestības.
“Katru darbu mammīte un tēvs mācīja ar mīļumu. Kad viņu nebija mājās, es slaucu gotiņas, pļāvu zāli, ravēju dārzu. Laikam tāpēc arī šodien patīk strādāt dārziņā, kur varu priecāties par katru asniņu un ziedu. Esot kopā ar dabu, iespējams tik daudz izdomāt, tik daudz atcerēties.” Lielāko platību Zelma atvēlot kartupeļiem. Otrajā vietā esot ziedi, bet atlikušajās vagās viņa sējot burkānus un bietes. “Piecos no rīta ceļos, dodos uz dārzu, bet vienpadsmitos jau esmu mājās. Vīrs man palīdz tikai iestādīt un novākt kartupeļus. Viņš zina, ka dārzs ir mans prieks,” Zelmiņa lepojas.
Labprāt makšķerē
Liels bija mans pārsteigums, uzzinot, ka Zelmas vaļasprieks ir ne tikai darbs dārzā, bet arī makšķerēšana. Ne tikai iepriekšējos gados, arī šoziem viņa kopā ar vīru Ēvaldu braukusi bļitkot uz Alūksnes ezeru. Ar nepacietību viņa gaida brīdi, kad Ušura ezerā varēs ielaist laivu, lai nodotos vasaras sezonas makšķerēšanas priekam.
“Bērnībā netālu no vecāku mājām tecēja Liedes upe. Tēvs bieži gāja makšķerēt un ņēma mani līdzi. Iepatikās. Īpaši, kad uz āķa spirinājās lielāka vai mazāka zivs. Jums grūti iedomāties, kāds azarts rodas, kad labi ķeras! Esmu ievērojusi, ka labāk veicas ziemā. Spiningot gan neesmu iemācījusies.” Zelma piedalījusies arī makšķerēšanas sacensībās. Vienās, kas notikušas Ogrē, viņa sieviešu konkurencē bijusi pirmā. “Vīrs uz tām asakainajām un lielajām zivīm, es – uz raudiņām. Man to vienmēr ir vairāk,” Zelmiņa lepojas un stāsta, ka zivis esot ārkārtīgi garšīgas. Īpaši, ja tās apcepot, pārkaisot ar garšvielām, pārlejot ar eļļu un nedaudz pasautējot.
Mīlestība ir uzticība
Ar Zelmiņu runājam arī par mīlestību. To viņa saista ar divu cilvēku savstarpēju uzticēšanos. Roku rokā ar Ēvaldu pa dzīvi ejama jau 51.vasara. Kur ir šo pussimts vasaru noslēpums? Ne jau pieneņu dzeltenajās saulēs vai ābeļziedu un ievziedu lietū. Tas slēpjas spējā piedot un aizmirst, spējā gaidīt un zināt, ka esi gaidīts, spējā apvaldīt pārsteidzīgus vārdus. “Mēs iepazināmies kartupeļu talkā. Draudzējāmies. Ēvaldu iesauca dienestā. Četrus gadus viņu uzticīgi gaidīju.” To, ka Zelma sagaidīja, nevajag apliecināt vārdos. Gaidīšanas liecinieks ir kopā nodzīvotais laiks. Zelmiņa bieži pārlūko senas fotogrāfijas, domās apstājoties pie katras no tām, kas ir zibsnim līdzīgs dzīves mirklis, bet spēj pasacīt tik daudz.
“Man ir veicies, jo Ēvalds nekad neliedza piedalīties pašdarbībā. Viņš gan tajā neiesaistījās. Kad aicinu nākt līdzi uz pasākumiem, Ēvalds reizi gadā ierodas, bet otrreiz atsakās. Viņš visu esot redzējis un dzirdējis,” sieva labsirdīgi saka.
Tiem, kas tikko devušies pensijā, noderēs Zelmiņas ieteikums. “Pensionārs nav cilvēks, kam jābūt šķirtam no sabiedrības. Nesēdiet mājās, esiet kopā ar cilvēkiem, jo mājās ir grūti atvairīt smagas domas. Nedomājiet par slikto, bet priecājieties par dzīvi!” to pateikusi, Zelmiņa sarosās. Šodien tik daudz jāpaspēj.
