“Vecums cilvēku nepasargā no mīlestības, tomēr mīlestība tikai ar dažiem izņēmumiem pasargā cilvēku no vecuma,” teicis Moruā.
“Vecums cilvēku nepasargā no mīlestības, tomēr mīlestība tikai ar dažiem izņēmumiem pasargā cilvēku no vecuma,” teicis Moruā. Līdzīgi viņam domā sabiedrības daļa, kas labprātāk sevi dēvē par senioriem, nevis pensionāriem. Ar mīlestību sirdī un dvēselē viņi iesaistās dažādās aktivitātēs, organizē tās paši, gūstot prieku sev un dāvājot citiem.
Kā naktstaureņi tumšajos rudens un ziemas vakaros pensionāri, kas izlēmuši atteikties no vientulīgas sēdēšanas mājās, traucas tur, kur viņus gaida dziesmas, dejas un satikšanās prieks. Tādi ir katrā rajona pagastā un Gulbenes pilsētā. Arī Stradu pagasta Stāķos un Šķieneros, kur viņus kopā pulcē pensionāru padomes priekšsēdētāja Marija Cine. Viņa šajā amatā ievēlēta pirms četriem gadiem.
“Katra diena nes prieku par labi padarītu darbu,” saka Marija, raksturojot gadu, kas arvien straujāk tuvojas izskaņai. Lai paveiktu iespējami vairāk, viņa laiku un darāmo plāno ne tikai pa mēnešiem un nedēļām, bet arī pa dienām un stundām, tomēr visam nepietiek. Toties Marijas vietniecei Marciannai Švekerei brīvā laika esot daudz, tāpēc viņa cenšoties nevienam neatteikt, ja lūgts palīdzēt.
Meklē un atrod draugus
“Nevar būt tā, ka pensionāri sapulcējas, bet mēs neesam varējušas šo tikšanos padarīt interesantu un saistošu. Negribas atkārtoties un ielaisties tukšā pļāpāšanā. Vienmēr jābūt kādai paliekošai garīgai vērtībai,” uzskata Marija.
Priekšsēdētājas balsī saklausāms lepnums, stāstot par sabiedriskajām aktivitātēm, par tiem darbdienu vakariem, kad pensionāru vokālais ansamblis un deju grupa, ko apvieno nosaukums “Baltābele”, pulcējas mēģinājumos. “Pati ansamblī nedziedu, tomēr pirmdienās nespēju atturēties un aizeju pie dziedātājām, lai paklausītos, lai uzsmaidītu un pavaicātu, kā klājas,” saka Marija, ko visi labprātāk sauc par Mārīti.
Pensionāru ikdienas rūpes neatšķiras. Tās līdzinās cita citai, tāpēc ir labi, ja par tām neklusē, bet runā, ja draugi mīt ne tikai kaimiņu dzīvoklī, bet pagastā un aiz tā robežām. Marija cītīgi sazinās ar pensionāru organizācijām kaimiņrajonu pagastos, lai organizētu draudzības pasākumus. Viņa pārliecinājusies, ka ir daudz atsaucīgu un sadarbībā ieinteresētu cilvēku, tāpēc mērots ceļš ciemos pie Balvu, Madonas un Rēzeknes rajona pensionāriem un citur. Rēzeknes rajona Stružānu pagasta seniori bijuši pārsteigti par Stāķu pensionāru vēlmi darboties.
“Visu nosaka tas, kā cilvēki spēj samierināties ar to, kas notiek, vai spēj rast sevī spēku un vēlmi būt kopā,” uzskata padomes priekšsēdētāja.
“Par mākslu vien nerunājam, arī par politiku, kas ir kā milzīga cepure, zem kuras – veselības aprūpes un finansiālās problēmas – pensionāriem visbūtiskākās.”
Nododas iekšējai cīņai
“Esmu ievērojusi, ka cilvēki ļoti reti smaida, katrs ir nodevies iekšējai cīņai ar sevi, lai izrautos no vientulības valgiem un dotos sabiedrībā. Visiem gribas dzīvot un justies vajadzīgiem arī tad, kad ir vairāk nekā 60 gadu. Ļaudis ir dažādi, arī pārāk lielas grūtsirdības pārņemti un četru sienu vergi. Ja cilvēki šai grūtsirdībai ļaujas pārāk daudz, atbrīvoties spēj retais. Manuprāt, tie, kas rodam laiku sabiedriskajām aktivitātēm, esam spējuši to laikus atvairīt,” saka Marija.
Viņa atklāj, ka laiku mērot no mēģinājuma līdz mēģinājumam, no pasākumā līdz pasākumam, jo tad, aizverot dzīvokļa durvis, aiz tām paliek skumju pārdomu mirkļi un problēmas. Priekšā – cilvēki, kam tāpat kā Marijai nav viegli, bet uzmundrinošs vārds dažkārt palīdz labāk nekā ārsta izrakstīta mikstūra. Priekšsēdētāja stāsta, ka šogad sākuši jaunu tradīciju – sveikt pensionārus jubilejās. Tad gaviļnieka rokas tik tikko spēj saturēt dāvātos ziedus. Tā izpaužas cilvēku mīlestība citam pret citu.
“Ja nebūs mīlestības un sapratnes, nekas labs neradīsies,” saka Marija un stāsta par lielāko gandarījumu – pensionāru padomes izveidi un to, ka izdodas pasākumi.
“Nevajag, lai tie izskanētu rajonā, galvenais ir pašu prieks.
