Cik sen tas bija, kad pulciņš Gulbenes ģimnāzijas 10.klases skolēnu sāka rakstīt projektu “Būt jaunam Eiropā”, un jau tad ikvienam, šķiet, bija cerība, “Jā, mēs brauksim uz Zviedriju, mēs redzēsim, kā ir būt jaunam Zviedrijā.”.
Cik sen tas bija, kad pulciņš Gulbenes ģimnāzijas 10.klases skolēnu sāka rakstīt projektu “Būt jaunam Eiropā”, un jau tad ikvienam, šķiet, bija cerība, “Jā, mēs brauksim uz Zviedriju, mēs redzēsim, kā ir būt jaunam Zviedrijā.” Pulciņam 11.klases skolēnu tas ir piepildījies. Mēs, 24 skolēni un trīs skolotāji, pavadījām Zviedrijā gandrīz divas nedēļas.
Ceļā dodamies ļoti agrā piektdienas rītā, pusdienlaikā jau esam Ventspilī uz prāmja “Fellow”, kas aizvedīs mūs uz Zviedriju. Turpceļā mums bija jauki, lai arī dažus mocīja neliela jūras slimība un ikvienu – neziņa, kā tur būs, kāda būs mana ģimene, kā mani tur pieņems, kāda būs skola un kāda būs pati Zviedrija. Viena vienīga neziņa, bet visi tik un tā ir priecīgi. Piektdienas vakarā mēs jau redzam Zviedrijas ugunis. Jā, tas ir ko vērts, mēs patiešām esam tur! Nakšņojam nelielā viesnīcā Nīneshammē, un tur pa nakti iet visai jautri. Reti kuram izdodas iemigt uzreiz, jo ir taču uztraukums, ir piedzīvojums. Tas ikvienam ir kaut kas pilnīgi nebijis.
Sestdiena
Mostamies agri, ar to daļa cilvēciņu ir neapmierināti, bet ko padarīsi – ja vajag, tad vajag, jo jābrauc apskatīt Zviedrijas galvaspilsēta Stokholma. Tur mūs sagaida patīkama un atraktīva sieviete žurnāliste – Sandra Veinberga, kura uzņemas gides lomu. Pārsteidzoši ir tas, ka viņa šķiet, ir informēta par pilnīgi visu – par Zviedriju, par Latviju, par visu pasauli. Apbrīnojami! Viņa dažās stundās paspēj mūs izvadāt pa Stokholmas vecpilsētu, parādīt karaļa pili, aizvest uz Vasas muzeju, izstāstīt par zviedru tradicionālo dzīvesveidu un vēl daudz cita.
Interesanti! Bet mums vairs nav laika, mums ir jādodas ceļā uz Alvestu (ceļš aizņems visu dienu!). Jā, mēs braucam, braucam un braucam, un, jo tuvāk esam, jo lielāks uztraukums. Beidzot! Beidzot Alvesta! Kā atrast skolu? Kā par brīnumu satiekam meitenes, kas mūs aizved tieši tur, kur vajadzīgs.
Pēc neilga laika visi ar savām ārkārtīgi smagajām somām esam skolā. Jā, tur viņi ir – mūsu zviedri. Cik skaisti cilvēki! (Nepārspīlējot! Kurš neprātīgais ir teicis, ka zviedru meitenes nav sevišķi skaistas? Meli!) Cik laipni! Mūs pēc saraksta sadala pa pāriem (zviedrs + latvietis) vai pa trim. Sasveicināmies, sasmaidāmies, bet bail (!!!) tik un tā. Dodamies uz “savām” mājām vakariņās.
Svētdiena
Šodien mēs dodamies uz lielāku pilsētu – Vekši, lai gan arī Alvesta ir maza tikai pašu zviedru acīs, bet ne mūsu. Vekšē mums ir jāiepazīst zviedru folkmūzika. Grūti pateikt, ko par to domājam. Savdabīgi, bet arī zviedru jaunieši par to nebūt nav sajūsmā. Mums šķiet, ka Latvijā jauni cilvēki ar lielāku sajūsmu gan dejo, gan dzied. Šķiet, lielākā daļa esam apmierināti, sarunāties angļu valodā izdodas visiem, un patīkami, ka arī ģimenēs viņi ir iemācījušies latviešu “lūdzu!” un “paldies!”. Pēc koncerta dodamies uz skolu, kur notiek spēles. Visjautrākā un grūtākā, šķiet, bija spēle ar vārdu atcerēšanos (noderīgi un jautri). Neparasti vien tas, ka viss beidzas ļoti ātri – ap pulksten 22.00 un agrāk (bet vēlāk mēs sapratīsim, ka tas tā ir pieņemts). Atkal uz “mājām”.
Pirmdiena
Gaidītā atkaltikšanās skolā. Visi jau ir pieraduši. Mēs jau sakām “mana māja”, “mana mamma un tētis”, “mans brālis”, “mans kaķītis”, viss ir mūsu un visi tik laipni. Šodien mēs satiekamies ar skolas direktoru un apskatām skolu (tā ir fantastiska, tik liela, tik gaiša… nu vispārākā, es ceru, ka arī mums tāda reiz būs) un pašu Alvestu. Vakarā mums ir swedishparty skolā, viņi mums parāda fantastiskus priekšnesumus – grupu “ABBA” un Sv.Lūciju -, mēs iepazīstam zviedru nacionālās vērtības.
Otrdiena
Dodamies uz Vekšes universitāti, tā it kā esot maza, bet kā nu kuram šķiet. Visa universitāte smaržo pēc kafijas! Mūs iepazīstina ar studēšanas iespējām Zviedrijā, izrāda universitāti, viss ir citādāks nekā Latvijā. Lieliski pavadīta diena, tikai žēl, ka zviedru draugi nebija ar mums.
Trešdiena
Šorīt mēs prezentējam paši sevi. Uz lielas Latvijas kontūrkartes parādām lielākās pilsētas, stāstām un rādām tām raksturīgāko. Protams, mēs arī dziedam un dejojam…
Ir iespēja iepazīt, kā strādā Zviedrijas politiskā sistēma. Varbūt vēl esam mazliet miegaini, bet neko daudz no stāstītā neizdodas saprast. Vēlāk paši zviedri saka, ka profesors ir mazliet “crazy”.
Vakarā ejam uz vietējo kinoteātri, lai atpūstos (bet kurš gan ir noguris?).
Ceturtdiena
No paša rīta dodamies slidot (Zviedrijā jau maziem bērniem iemāca slidot, jo tas esot svarīgi), kuram sanāk, bet kuram ne. Vēlāk seko hokeja mačs Latvija – Zviedrija. Par nožēlu jāpiebilst – zviedri ir daudz pārāki!
Vēlāk seko diezgan jautra lieta – zviedru un latviešu valodas mācīšanās kopā ar Pepiju un Emīlu. Viss šķiet viegls un saprotams, pateicoties savstarpējai sapratnei un ieinteresētībai. (Tas ir citādāk, ja valodu māca jaunietis, nevis skolotājs.) Seko vēl viens pro-jekta etaps – zīmēšanas nodarbība, kur veidojam plakātus “Būt jaunam šodien”. Tie izdodas lieliski!
Piektdiena un sestdiena
Mēs dodamies uz saulaināko vietu Zviedrijā – Ēlandi, bet, tāda vilšanās – visu laiku mūs pavada lietus. Vispirms mēs braucam uz Kalmāru, kur apskatām pašu pilsētu un Kalmāras muzeju, kas patiesi ir ko vērts. Tur bija gan kuģu izstāde, gan vēstures izstāde, gan Ziemassvētku izstāde, gan slavenas zviedru gleznotājas izstāde un pat hip – hop kultūras izstāde (tātad muzejs, ko var apmeklēt ikviens). Patiešām interesanti! Pa sešus kilometrus garo tiltu pāri jūrai dodamies uz salu. Uzreiz meklējām viesnīcu, kur pārnakšņot. Tā ir ļoti mājīga.
Otrajā dienā Ēlandes salā mēs apskatām putnu rezervātu, bāku, vairākas viduslaiku pilis (gan drupas, gan atjaunotas).
Mēģinājām arī iekļūt Zviedrijas vasaras rezidences dārzā, bet tas slikto laika apstākļu dēļ neizdevās. Mazliet noguruši, mazliet salijuši, bet apmierināti devāmies atpakaļ uz Alvestu, kur mūs sagaidīja nākamais pārsteigums – sniegs! Ēlandē lija lietus, bet Alvestā bija 40 centimetru bieza sniega kārta, paši zviedri par to bija šokā (Kāpēc? Ziemeļu valstī sniegam nevajadzētu būt ekstrēmai parādībai). Bet “mūsu ģimenes” ļoti rūpējās, lai mēs ātrāk brauktu uz Alvestu, jo laiks taču ir tik slikts. Tas bija patīkami.
Svētdiena
Atpūta pēc ekskursijas – peldoties (katrs zviedrs jau bērnībā iemācās peldēt, tas ir nepieciešams, jo Zviedrijā ir daudz ezeru!). Iespēju ir daudz – baseins, sauna, solārijs, un tas viss bija mūsu. Paldies!
Vakarā notiek latvianparty. Tā ir īsta mājas ballīte (kā filmās), pārtikas gan pietrūkst, bet tik un tā mēs visi esam ļoti gaidīti. Tas ir tik jauki, kaut kas pilnīgi pretējs latviešu sabiedrībai. Zviedri ir tik draudzīgi, pretimnākoši, viņi spēj pieņemt ikvienu!
Pirmdiena
Paredzēts doties uz Husebiju, kur mums būtu atrakcijas ārā, bet sliktā laika dēļ tas nav iespējams, tāpēc maina programmu un mūs aizved uz “Experiment Huset” (Eksperimentu māju). Tā ir vieta, kur notiek visneiedomājamākie fizikas eksperimenti, var izveidot viesulīti, novērot seismiskās svārstības, darboties ar lāzerstariem, vērot dažādus spoguļus un optiskās ilūzijas. Tā ir nopietna joku māja.
Otrdiena
Papildinām savu izveidoto zviedru – latviešu – angļu vārdnīcu, lasām rakstu par sevi zviedru avīzē, apskatām plakātu izstādi. Tā ir pēdējā diena kopā. Gaisā ir skumjas. Šķiršanās.
Vēlāk mums ir atvadu vakariņas picērijā (pēdējās vakariņas kopā), un tad pēdējo reizi dodamies uz skolu. Skatāmies uzņemtās videokasetes. Visi ir draugi. Vēl pēdējās fotogrāfijas, un mēs dodamies uz autobusu. Apskaujamies, kādam ienāk prātā, ka vajag dziedāt (tās ir skumjas dziesmas). Mēs visi raudam. Mēs aizbraucam…
Autobuss skumju un asaru smagumā aizmieg… līdz Vēneshamnei.
Uz kuģa jūras vidū bija sajūta, ka mēs dodamies uz Zviedriju, nevis atpakaļ uz Latviju, ka viss atkal sākas no jauna, bet pēc dažām stundām bijām Latvijā. Mājas.
Bija tik labi ka ir tā, kā teica Agneta: “Ir tāda sajūta, ka nav apstiprinājies teiciens: “Nekur nav tik labi kā mājās.” Un nekad vairs tā nebūs! Nebūs tādu mīļu sīkumu, nē, būs droši vien, bet tas vairs nebūs tā.
Paldies par to, ka mēs tur bijām! Tak! (Paldies!).
