Katru vasaru vismaz trīs nedēļas pie saviem vecākiem Gulbenes novadā ciemojas senās mūzikas pētniece, ērģelniece un klavesīniste Ilze Bertrāna ar savu ģimeni, kura jau trīs gadus dzīvo Beļģijā. Ilze vairākkārt dažādos senās mūzikas festivālos un koncertos ir uzstājusies arī Latvijā, kā arī vadījusi meistarklases. Šonedēļ viņa tikās ar interesentiem Gulbenes mūzikas skolā, lai pastāstītu par sevi un ļautu klausīties, kā skan klavesīns, ko izgatavojis meistars Kaspars Putriņš Rīgā. “Šonedēļ vadīšu meistarklasi Rīgā. Būs arī neliels koncerts,” piebilst mūziķe.
Ikdiena aizrit daudzveidībā
Pirms pārcelšanās uz dzīvi Beļģijā ģimene desmit gadus dzīvojusi Parīzē, jo Ilzes dzīvesbiedrs Luiss ir francūzis. Trīs gadi pavadīti Holandē, kur Ilze studējusi, ņemot līdzi arī vīru un dēlu. Ģimene ir mainījusi daudzas dzīvesvietas. “Mūziķim, ierodoties jaunā vietā, jārēķinās, ka būs pāris tukši gadi, kamēr izveidosies jauni kontakti un tamlīdzīgi. Protams, vienmēr var braukt koncertēt uz agrāko dzīvesvietu vai arī citur. Bet tikai ar koncertiem vien izdzīvot nevar. Ja ir tikai koncerti, tad tā jau ir dzīve uz riteņiem. Diezin vai to var savienot ar ģimenes dzīvi. Ikdiena man paiet, darot diezgan daudz dažādas lietas. Es strādāju mūzikas skolā, kur pēc vairākiem gadiem mācu spēlēt klavieres. Francijā mūzikas skolā savulaik palīdzēju bērniem apgūt klavesīna spēli. Es strādāju arī pāri robežai – Francijā, kur reizi nedēļā garīgajā seminārā mācu priesteriem ērģeļspēli un liturģisko pavadījumu. Ar septembri man šobrīd nav paredzēts darbs mūzikas skolā, jo biju tikai aizvietotājas statusā. Beļģijā mūzikas skolās viens mēnesis bija atvaļinājumu laiks. Tagad gaidu kādu ziņu un piedāvājumu, kur es varētu strādāt. Beļģija ir maza valsts, transports – ļoti labs un ātrs, tāpēc visur iespējams aizbraukt. Daudz koncertēju, spēlējot dažādas vēsturiskas ērģeles un klavesīnu,” stāsta Ilze.
Viņa skaidro, ka senajos nošu rakstos viss nav pateikts. “Kad tos apguvu, bija zināms, kā viss jāizspēlē, bet vienmēr pastāv improvizācijas moments. Vienmēr katrā skaņdarbā ir iespējams ielikt kaut ko no sevis pašas. Hāgas Karaliskajā konservatorijā studēju klavesīnspēli senās mūzikas nodaļā, kur pārsvarā spēlēju baroka laika mūziku. Tā ir 130 gadus veca mūzika. Lielāks brīnums ir viduslaiku mūzika, kur vēl ir tik daudz ko izzināt, jo nošu materiāla ir ārkārtīgi daudz. Es spēlēju arī portatīvās ērģeles, kas ļauj atskaņot ļoti senu mūziku no 13.gadsimta. Senā, īpaši viduslaiku, mūzika ir lielā saistībā ar vokālo mūziku. Mani vienmēr ir interesējusi arī vokālā puse, tās stils, frāzējums, elpas garums, valoda. Tam ir liela nozīme, pavadot vokālistus, kas izpilda baroka laika mūziku. Holandē man ir nācies pavadīt daudzus vokālistus – senās mūzikas izpildītājus.”
Pati būtu gatava atgriezties
Ilze bilst, ka pati varētu atgriezties uz dzīvi Latvijā, bet ko te darīs dzīvesbiedrs, kurš pēc profesijas ir sociologs, un abi bērni? “Šobrīd mēs dzīvojam pilsētā, kur visi runā franču, nīderlandiešu un flāmu valodā. Ģimenē mājās runājam franču valodā, skolā bērni mācās nīderlandiešu valodu. Arī mēs paši ārpus ģimenes runājam nīderlandiešu valodā. Latviešu valodā bērni daudz ko saprot, bet to apguvuši nav. Atbraucot pie vecmāmiņas un vectētiņa uz Latviju un padzīvojot pāris nedēļas, viņi jau saprotas ar visiem labāk.
Beļģijā skolā bērni iet no divarpus gadiem. Līdz tam laikam es ar Selmu dzīvoju mājās. 1.klasē bērns sāk mācīties tad, kad viņam ir seši gadi. Sasniedzot divpadsmit gadu vecumu, skola ir jāmaina, jo tālāk bērni dodas uz koledžu. Selma un Matiass abi dodas uz vienu skolu. Tā ir neliela, tikai simts bērni. Skolā bērni ir kopā pa divām klasēm, piemēram, divarpus līdz četri gadi, tad – četri līdz pieci gadi un tamlīdzīgi. Kopš mazotnes viņi kopā spēlējas, tāpēc arī vēlāk cits citu labi pazīst un arī satiek. Skolā visi ir kā viena liela ģimene,” salīdzina Ilze.
Luiss savā bērnībā ir spēlējis flautu. Tagad viņam tas vairs nepadodoties, jo neesot bijis laika vingrināties flautas spēlē, toties viņš labprāt klausās repu. “Dēlam patīk sitamie instrumenti. Bija brīdis, kad Matiass teica, ka spēlēs trombonu. Pazīstot dēlu, kurš stundām var lasīt grāmatas, sapratu, ka trombons nav viņam piemērots mūzikas instruments. Bērniem pašiem ir grūti izvēlēties, kādu mūzikas instrumentu viņi apgūs,” stāsta Ilze.
Izvēle jāizdara pašam
Mūziķe joprojām glabā atmiņas par Gulbenes mūzikas skolā pavadītajiem gadiem, jo bijusi starp tiem retajiem audzēkņiem, kas mūzikas skolu pabeiguši ātrāk nekā pamatskolu, tāpēc viņai dota iespēja klavierspēles apguvi papildus turpināt vēl divus gadus pie pedagoģes Egitas Vanagas. Cēsu mūzikas vidusskolā Ilzei radusies iespēja apgūt arī ērģeles, ko turpinājusi arī Mūzikas akadēmijā, kur bez tām obligātie instrumenti bijušas arī klavieres un klavesīns. Viņa mācījusies arī gregoriskos dziedājumus. Tas viss radījis nesaraujamu saikni ar seno mūziku.
“Bērnībā apmeklēju bērnudārzu O.Kalpaka ielā, tikai tad vārti bija tuvāk ielai. Pusdienlaikā, kamēr citi bērni gulēja, es jau piecu gadu vecumā gāju uz mūzikas skolu. Katra māja šajā ielā ar skatienu ir noglāstīta neskaitāmas reizes. Nekas pa šo laiku daudz nav mainījies. Pēc pamatskolas beigšanas man bija jāizvēlas – braukt mācīties uz Rēzeknes vai Cēsu mūzikas vidusskolu. Skolotājai Egitai Cēsīs strādāja kursabiedri, tāpēc bija vieglāk sarunāt konsultācijas. Mana mamma atcerējās, ka tad, kad skolotājai Egitai es esot bildusi, ka stāšos mūzikas vidusskolā, viņa tikai smagi nopūtusies, piebilstot, ka Ilzei daudz kas cits padodas pat labāk. Man tiešām skolā nekādas grūtības nesagādāja matemātika. Tomēr jau tad zināju, ka tikai pianiste gan nebūšu, jo mūzikas skolā sākumā klavieres man nemaz tā nepatika. Mūzikas skolā tolaik strādāja skolotāja, kas brīvdienās savāca audzēkņus un lika četras piecas stundas vingrināties, bet mēs darījām blēņas. Man lielāko prieku sagādāja nošu skapīša satura izķidāšana, jo tad varēja izspēlēties dažādus skaņdarbus. Tāpēc nošu materiāla lasīšana man nesagādā absolūti nekādas grūtības. Mūzikas skolā bija arī ļoti mīļa garderobes tante, kas zināja, kuram audzēknim pieder kuras čības. Viņa visus aprūpēja un samīļoja. Mums tie šķiet tādi sīkumi, bet tās ir nenovērtējamas lietas, ko bērni labi atceras trīsdesmit gadus vēlāk. Francijā un Beļģijā mūzikas skolās nekā tāda nav. Skolotājam pašam jātiek galā ar katru savu audzēkni. Mūzika ir interesanta lieta. Manuprāt, mums ir daudz vairāk talantīgu cilvēku nekā to, kas ar šo talantu kaut ko dara. Tam ir vajadzīgs raksturs,” uzskata mūziķe.
Vizītkarte
◆ Ērģelniece, klavesīniste un senās mūzikas pētniece Ilze Bertrāna (dzim. Melbikse) dzimusi 1974.gada 12.decembrī Gulbenē mediķu ģimenē.
◆ Mācījusies Gulbenes mūzikas skolas klavieru klasē, A.Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolā klavierspēli un ērģeļspēli, absolvējot abas specialitātes.
J.Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā ieguvusi bakalaura grādu, maģistra grādu ērģeļspēlē Malmes Mūzikas akadēmijā Zviedrijā.
◆ Studējusi seno mūziku Parīzes konservatorijā un klavesīnspēli Hāgas Karaliskās konservatorijas Senās mūzikas nodaļā.
