Kad ārā ir karsts laiks, kurš gan latvietis nemeklē iespēju atpūsties pie ūdeņiem. Un, protams, kam ir iespēja, tie mēģina nokļūt līdz jūrai. Jāsaka, ka šobrīd ir īstais laiks, jo ūdens jūrā beidzot ir silts. Zinātāji saka – ja vējš pūš no jūras, kas mūsu gadījumā sanāk no ziemeļu puses, tad gaiss ir aukstāks, bet ūdens ievērojami siltāks, jo vējš sadzenot uz krastu saules sasildīto ūdens virskārtu. Ja vējš pūš no krasta, tad aizpūšot projām sasilušo ūdens virskārtu un paceļot no dziļuma auksto ūdeni. Tad pat pie ļoti augstas gaisa temperatūras ūdens varot būt stipri auksts. Protams, ūdens temperatūru ietekmē arī citi faktori. Lai vai kā, bet Saulkrastu pludmalē jūlija beigās ūdens bija ļoti silts. Turklāt līdz Saulkrastiem var diezgan ērti nokļūt.
Vissaulainākā vieta Latvijā
Saulkrasti esot vissaulainākā vieta Latvijā un ne tikai pēc nosaukuma. Saulkrastos esot visvairāk saulaino dienu un vismazāk nokrišņu nekā citur Latvijā. Pie jūras var nokļūt daudzās vietās, bet visskaistāk, protams, būs pie Baltās kāpas. Ieteicams iet uz Balto kāpu caur vārtiem, kas atgādina stilizētu Baltās kāpas siluetu. Lejā pludmalē atradīsiet kabīni, kur pārģērbties, un tad jau var droši soļot tālāk gar jūras krastu, līdz kājas piekūst. Citur būs ģērbtuve jāmeklē zem sava dvielīša.
18 metrus augstā Baltā kāpa ir aizsargājams dabas objekts un atrodas Inčupes labajā krastā, kur upe ietek jūrā. Tieši Inčupe ar savu mainīgo gultni un straumi uztur kāpu tik baltu. No kāpas paveras burvīgs skats uz Rīgas jūras līci, īpaši saulrieta laikā. Baltā kāpa ir smilšu veidojums, kas radies pirms 405–350 miljoniem gadu. Tās baltais smilšu atsegums senos laikos bijis orientieris vietējiem zvejniekiem. Lielās vētrās kāpa tikusi noskalota, arī kāpelētāji laika gaitā papostījuši stāvo nogāzi, tāpēc tagad vietām kāpa nostiprināta ar zaru pinumiem. Baltā kāpa ir trausla, jo tās pamatā ir ļoti smalkas, ūdenī sablīvējušās smiltis. Tieši tāpēc nesen uz Baltās kāpas izbūvētas koka pastaigu takas un platformas, lai staigājot nedrupinātu kāpu. Interesanti, ka Baltā kāpa redzama vēsturiskajās Rīgas kinostudijas mākslas filmās “Kā gulbji balti padebeši iet” (1956) un “Nauris” (1957).
Baltajā kāpā nevar nepamanīt koka zvēriņu figūras, kuras veidojis arī gulbeniešiem labi zināmais mākslinieks Ivars Drulle. Eziene Frīda vispirms sagaida pie jaunajiem ieejas vārtiem, bet pēc tam sastopama priežu mežā, kur uz soliņa nolikusi gulēt trīs ežu mazuļus un aicina visus būt klusiem. Savukārt Zaķis Fredis vienkārši apsēdies uz soliņa izbaudīt meža klusumu un aicina staigātājus nemēslot mežā, bet atkritumus iemest tiem paredzētajā tvertnē. Savdabīga ir kukaiņu taka “Nenovirzies no takas”, kur cits pie cita “rāpo” dažāda izmēra kukainīši un vabolītes. Bet mani īpaši pārsteidza milzīgā taure “Ieklausies dabā”. Kad uzkāp uz paaugstinājuma un pieliec pie taures austiņu, pēkšņi sadzirdi, cik vareni šalc jūra – fantastiski! Taure atrodas līdzās Saulrieta takai kāpas malā virzienā no Baltās kāpas uz centru. Gandrīz četrus kilometrus garā Saulrieta taka stiepjas gar jūras piekrasti no Baltās kāpas līdz Saules tiltam. Pa ceļam kāpu mežā varot aplūkot 20 dižpriedes, no kurām dažām esot pat 200 gadi. Īpaši vērīgajiem varot izdoties pamanīt mazo priežu sveķotājkoksngrauzi, kas ir īpaši aizsargājams. Bet ziemā, ja ir daudz sniega, Baltās kāpas apkārtnē varot doties slēpot, jo ir izveidota distanču slēpošanas trase.
Katrīnas peldvieta
Runājot par vēsturi, interesanti, ka agrāk vieta, kur atrodas Baltā kāpa, saukusies par Pabažiem. Šobrīd Pabaži ir Saulkrastu pilsētas daļa. Jau 13.gadsimtā Krimuldas draudzes novadā bijusi apdzīvota vieta Pabasile. Bet 1764.gadā Krievijas imperatore Katrīna II esot ceļojusi pa Igauniju un Vidzemi. Viņa gribējusi noskaidrot, vai arī Vidzemes guberņā joprojām ir zemnieki, kuri neprot lasīt un rakstīt. Atpakaļceļā no Rīgas uz Pēterburgu ķeizariene atpūtusies skaistajā Pabažu jūrmalā un peldējusies jūrā pie Baltās kāpas. Viņai tur tik ļoti paticis, ka Katrīna II šajā vietā iestādījusi divas liepas, kuras aug vēl joprojām. Bet vieta, kur imperatore peldējusies, nosaukta viņas vārdā – Katrīnbāde (Katrīnas peldvieta). 1898.gadā Pabažu muižas zemes sadalītas vietējiem zvejniekiem un iznomātas vasarnīcu celšanai. 1925.gadā Pabažu pagasta Katrīnbādei piešķirts biezi apdzīvotas vietas (ciema) statuss. Ap 1931.gadu Katrīnbāde pārdēvēta par Pabažiem. 1950.gadā Pabaži pievienoti Saulkrastiem, kuriem piešķīra strādnieku ciemata statusu.
Savukārt Saulkrasti ir vieta, kas ilgu laiku bija zināma kā kūrorts Neibāde. 1933.gada 21.martā Neibāde pārdēvēta par Saulkrastiem, apvienojoties ar Pēterupes ciema teritoriju. Pilsētas statusu Saulkrasti ieguva 1991.gada 21.maijā. Nosaukums Saulkrasti cēlies no vietējā dramaturga Emīla Cīruļa lugas “Ziedu laiks” darbības vietas – Saulkrastes. Un šis nosaukums tiešām ir atbilstošs, jo saulriets jūrā Saulkrastos ir ļoti skaists.
