Šorīt viss izskatījās citādāk nekā citas dienas – to Maiga ievēroja, vēl tikko atvērusi acis. Gaišāk un, šķiet, arī siltāk, lai gan dzīvoklī apkure jau sen bija ieslēgta un katra aizejošā diena arvien vairāk tuvināja ziemas sākumam. Caur pievērto aizkaru spraugu istabā tiecās blāvs gaismas stars, bet šoreiz tas nedarīja sāpes. Ja saules spožums kā sīki gruži grauza acu ābolus un kairināja asaru dziedzerus, tad šī gaisma bija glāstoša un maiga. Gluži kā tas baznīcas rakstos solītais Dieva brīnums, kad vājredzīgie atgūst gaismu. Vēl vakar aizmiegot Maiga par to bija cieši domājusi.
Aizmirsusi par gadu gaitā ierūsējušajiem un miega pielietajiem locekļiem, sieviete steidzās izkūņoties no vatētās segas apakšas, lai pieietu pie loga. Aizmirsusi par gultas galā pamestajām nošļūkātajām čībām, tāpat basām kājām viņa steidzās pāri istabai. Abām rokām atvāzusi aizkaros platu spraugu, Maiga cerīgi pietuvināja seju stiklam un plati iepleta acis – ja nu tomēr tā labāk var saskatīt…
Balts. Viss rādījās vienmērīgi balts un miglains. Pretējās mājas kontūras bija pilnīgi izplūdušas, tāpat kā pagalmā augošo koku kailie silueti. Pat mājas galā stāvošās mašīnas izskatījās kā ar dzēšgumiju izdzēstas no zīmējuma – tikai vājas kontūras nojaušamas.
Atspiedusies pret palodzi, Maiga smagi nopūtās. Uz kādu brīnumu gan viņa bija cerējusi? Ar katru dienu visa apkārtne arvien vairāk tinās miglā. Grūti izskaidrojama bija šī Dieva griba – atņemt viņai visu: dzimtas mājas, vīra stipro plecu klātbūtni un mīlestību, negulētas naktis pie bērna gultas un mātišķo prieku, darba sparu, līdz beidzot arī acu gaismu. Atstāt vien nesteidzīgi velkamu gadu nastu, nepasakot – cik daudz tai atvēlēts spēka un laika…
“Bet varbūt tā arī labāk,” Maiga atkal pieķēra sevi mierinām kluso iekšējo urdītāju. “Mazāk jāpārdzīvo par apkārtējām neizdarībām un nejēdzībām.”
Reizēm, kad rūgtums plūda pāri malām, viņa gan piemetināja: “Labāk gan būtu atņēmis dzirdēšanu, lai nav jāklausās apkārtējos melos un tukšajos solījumos.” Bet šis rīts vēl nebija uzrūdzis līdz tādai pakāpei, tāpēc Maiga garāmejot nospieda televizora ieslēgšanas pogu. Nejauši uzkāpusi uz kāda zemē nokrituša sīkuma, atcerējās par nošļūkātajam čībām, tomēr doties tās uztaustīt negribējās. Pēkšņi uznākušais nespēks vilināja atpakaļ gultā.
“Laikam par strauju piecēlos,” Maiga sevi prātīgi norāja. Atlaidusies spilvenos, viņa platām acīm vērās griestos. Un tomēr – istabā viss šķita gaišāks un citādāks…
Latvijas televīzijā diktore tikmēr stāstīja par satiksmes sastrēgumiem Rīgā, par apledojušiem ceļa posmiem, par negaidītu snigšanu un puteni, par ievērojamu sniega segu visā Latvijā.
Pareizi! Tas taču sniegs! Tas vienmērīgi baltais un miglainais! Tas, kas izpludinājis līnijas un izdzēsis kontūras. Kā viņa to uzreiz nesaprata?
Naski pietraususies no gultas, Maiga vēlreiz steidzās pie loga. Piespiedusi pieri vēsajam stiklam, platām acīm viņa vērās dūmakainajā baltumā. Sniegs! Tas patiešām bija sniegs. Vienmērīga blāva gaisma piepildīja visu pagalmu. Sasprindzinot visas maņas, šķiet, gaisā varēja saskatīt vibrējošu kustību, kas vietām biezo plīvuru darīja caurspīdīgāku. Maiga gan neņemtos apgalvot, ka viņa to tiešām redzēja. Varbūt tās bija tikai atmiņas par kādreiz redzēto. Vēja pūsma, kas pārslu šalti gar mājas stūri iegriež straujākā virpulī. Balts šķidrauts, kas līgani klājas pār visu pelēko. Silta gaisma.
Atvērusi aizkarus vēl plašāk, Maiga juta, kā visa istaba pielīst ar šo baltumu. Gribējās atvērt logu, kaut vai tik daudz, lai plaukstās paņemtu mazu drusciņu sniega. Saujiņu bērnības prieka un jaunības romantikas. Dārgumu no četrus gadus senas pagātnes, kad kājas vēl bija tik stipras, lai pašas iebristu kupenā.
Kāds varbūt smies: “Tad nu gan bagātība!” Un varbūt pat dusmosies par sniega sagādātajām neērtībām, bet Maiga labprāt atdotu pusi savas pensijas, lai tikai atkal varētu pastāvēt mežā zem sniegotas egles. Sajust raupjo un sveķaino koka mizu, skuju sīvumu un durstīgumu, un sniegu aiz mēteļa apkakles…
Nav jau tā, ka dzīve viņai būtu liegusi visu. Sociālais dienests bija turējis rūpi par vientuļas pensionāres vajadzībām un palīgos norīkojis izpalīdzīgas darbinieces, tomēr nevienai no tām Maiga neatļāvās pieprasīt pastaigas laukā, uz ielas, nerunājot nemaz par tālāku gabaliņu – līdz baznīcai vai mežam. Viņām tāpat darba pietiek, ej nu visus nespējnieku untumus apmierini.
Maiga tomēr vēl šo to spēja pati, galvenais – visu darīt lēnām un apdomīgi. Gadiem ierastā lietu kārtība pakļāvās intuīcijai, kas nemaldīgi vadīja Maigas rokas. Turklāt lielos priekšmetus viņa spēja atpazīt, grūtības sagādāja sīkumi un burti, bet visgrūtāk pierunāt bija kājas – lai tās atkal vingri locītos un nesāpētu, lai nevietā neaizķertos un neliktu krist. Lai nepieviltu, kāpjot pa trepēm vai mērojot ceļu līdz veikalam un atpakaļ. Toreiz, pirms četriem gadiem, kad viņa pakrita uz ielas un pati nespēja piecelties, ārsts teica – būs jādzīvo lēnāk un prātīgāk. Tolaik Maiga pat iedomāties nevarēja, cik lēni turpmāk ritēs viņas laiks.
Pavērusi šauru loga spraugu, viņa iegremdēja pirkstus baltajā vēsumā. Dzīvīgs impulss izskrēja caur dzīslām un negaidot saviļņoja līdz asarām. Ir labi! Sagramstījusi pilnu plaukstu sniega, Maiga aizvēra logu un laimīga atslīga krēslā. Te, lūk, ir – pilna sauja bērnības prieka! Ko ar to darīt? Savelt pikā un aizmest kādam garāmgājējam? Uzlikt uz mēles un gaidīt, līdz izkūst? Sabērt matos un pašai sevi paslavēt – cik brīnišķīgi un skaisti? Vēsas lāses viena pēc otras lēnam ritēja lejup pār delmu. Līdz pat elkoņiem. Maigai gribējās izbaudīt šos mirkļus līdz pēdējai pilei. Ļaut ādai sajust dzīves ritējumu. Iztēloties lietu un veldzēties. Atcerēties lietus pielijušo ābeļdārzu un vīra stiprās rokas. Ezera smaržu un ūdens šalkas. Viņai taču nekur nebija jāsteidzas… Tikai tad, kad sīko tērcīšu līkloči uz delma nožuva, Maiga attapa – atliekt tikai pavērt logu, pastiept roku un sniegs būs atkal! Viena vai divas, vai trīs mazas saujiņas tepat no palodzes. Viņa vienmēr ir bijusi pieticīga. Arī Ziemassvētku eglītes vietā Maigai pietika ar vienu zariņu no kaimiņienes eglītes. Tikai to sajūtu, ka ir – sniegs, skuju smarža, sveces siltums.
Tad cauri bagātajai izjūtu gammai izlauzās vēl daži teikumi no televīzijas diktores klusinātās balss – par pensiju izmaksām, un Maiga pēkšņi attapās, ka ir aizsēdējusies. Kā viņa to varēja aizmirst? Šī diena taču ir Mēneša Bagātākā Diena! Visai drīz jāierodas pastniecei ar pensiju un galvenais – labām ziņām. Kurš gan cits labāk par Veltu spēs izstāstīt, kā klājas sen nesatiktajām draudzenēm? Turklāt – patiesi un faktus neizpušķojot.
Tāpat Maiga apzinājās, ka svaigākajās “cilvēkziņās” neizpaliks arī viņas vārda locīšana, tāpēc nekādā gadījumā nedrīkstēja izskatīties kā nelaimes čupiņa, kas padevusies skarbajam liktenim. Ar steigu jāsapošas. Laikam jau kūstošā sniega lāses locītavām bija atgriezušas vingrumu un sirdij spirgtumu, jo Maiga pat nejuta, cik viegli saklājās gulta un uz lielā istabas galda iesmaržojās liepu ziedu tēja. Vēl tikai jāuzvelk jau iepriekš sagatavotā svētku štāte, jāpieglauž mati un lielais gaidīšanas brīdis būs klāt.
Plaši atvilkusi aizkarus un apsēdusies ierastajā vietā pie loga, Maiga nesteidzīgi ļāvās baltajai āra gaismai. Kādreiz viņa jau pa gabalu pamanīja pastnieces tuvošanos un tikai tad steidza vārīt tēju. Tad, Veltai ienākot, visa istaba smaržoja pēc vasaras. Tā vismaz izteicās pati pastniece. Tagad, kad gatavošanās prasīja vairāk laika, Maiga visu centās paveikt laikus, lai, viešņai sēžot pie galda, visu laiku varētu veltīt sarunai – prasāmā taču bija tik daudz! Maiga labi saprata, ka Veltiņai nebūs laika izstāstīt visus mēneša laikā sakrājušos jaunumus, tāpēc viņa bija izvēlējusies jautāt par cilvēkiem, kurus sen pazina – saviem tuviem draugiem. Kā klājas blakus mājas Elvīrai? Vai viņa vēl spēj nokāpt un uzkāpt līdz piektajam stāvam, pati aiziet uz veikalu? Un ko dara tajā pašā mājā dzīvojošā Elza? Vai vēl arvien redz adīt un grāmatas lasīt? Un Ausma? Vai vesela atgriezās no slimnīcas? Zentas vīram izdevās tikt pie laba ķirurga? Veronika vēl joprojām ņemas ar sūdzību rakstīšanu? Pēdējais jautājums gan jau Veltiņu atkal sakaitinās, jo arī par pastnieci Veronika savulaik ir sacerējusi depešu uz trim lapām. Faktu gan tajās bijis pamaz, tik vien kā sievišķīgs kašķis, kas radies aiz nekā nedarīšanas. Pareizāk – nevarēšanas darīt. Arī Veronika tāpat kā Maiga vismaz trīs gadus nav izgājusi no sava dzīvokļa, tāpēc izdomājusi kļūt par “rakstnieci”, diemžēl – sliktā nozīmē.
Ar Elvīru Maigu saista draudzība kopš agras bērnības. Dzīvodamas kaimiņos, abas ilgus gadus bija pratušas palikt tuvumā, viena otru atbalstīt un izklaidēt. Ne tik sen, vēl šajā vasarā, Elvīra bija sakopojusi spēkus un atnākusi apciemot Maigu. Ne ar vienu vārdu viņa nepieminēja smago kāpšanu no sava piektā stāva uz Maigas piekto stāvu. Tomēr, kad pēc sirsnīgās un garās sarunas abas atvadījās “līdz citai reizei”, Maiga šajos vārdos sadzirdēja neizteiktu smagumu… Vēl vairākas dienas pēc tam sirds apvidū durstīja un bungoja, liekot apzināties – tāds nu ir tas nenovēršamais dzīves gājums…
Elziņa pirms mēneša bija atnākusi ciemos, lai Maigai jaunākās avīzes priekšā palasītu, bet pēc tam vairāk tā arī netika redzēta. Ausma un Zenta vēl senāk… Pastniece noteikti zinās, kā viņām klājas.
Pavērusi loga spraugu, Maiga ieklausījās pagalma klusumā – Veltiņas balss parasti bija tālu dzirdama. Varbūt viņa pašlaik sēž kādā citā dzīvoklī un izstāsta vai ievāc jaunas “cilvēkziņas”? Pastiepusi roku, Maiga vēlreiz iegremdēja pirkstus baltajā palodzes vēsumā. Gaidītais dzīvīgais impulss tomēr nesekoja. Pirmreizējo pārsteigumu vairs nepārspēt. Tā vietā atmiņā uzplaiksnīja kāda sena bērnības aina.
Viņas abas ar Elvīru bija apgūlušās biezi apsniguša pagalma vidū un plati vēzēja izstieptās rokas un kājas – zīmēja sniega eņģeļus. Sniegs salīda ne tikai aiz apkakles un piedurknēm, bet arī zābakos, ausīs un degunā. Tomēr bija silti un gaiši. Maiga atceras, cik ļoti viņai gribējās pacelties debesīs, un Elvīra pamācīja: “Iztēlojies! Aizver acis un iztēlojies! Un lido…” Maiga centās no sirds. Dziļi un klusi elpoja, centās sakust ar debesīm… Tomēr pēc brīža viņai šķita, ka Elvīra jau pacēlusies gabaliņu virs zemes.
“Pagaidi mani!” Maiga klusiņām izsaucās un tiecās pieķerties draudzenei, satvert kaut vai mēteļa stērbeli. Viņa tik ļoti baidījās palikt uz zemes viena. Elvīra klusējot pastiepa savu spārnu, lai sadotos rokās ar draudzeni. Pāri viņām līgani raisījās retas sniega pārslas un kautrīgi nosēdās uz skropstām un matiem.
“Redzi, mēs esam eņģeļi,” čukstēja Elvīra, un Maiga piekrītoši saspieda draudzenes plaukstu.
Tā viņas tur gulēja pagalma sniegā, viena otrai blakus, nejuzdamas aukstumu. Viņām bija silti, jo abas lidoja pretim baltai un siltai gaismai.
