„Teni, ko mums darīt, ja jenots nāk pagalmā?” man zvana un jautā lauku radi. „Nevis jenots, bet jenotsuns!” es palaboju un vēl paskaidroju tuvāk, ka šis dzīvnieks nav vietējais, ir no taigas, bet, tā kā Latvijā uzturas jau apmēram 70 gadus, uzskatāms par mūsu mežu pastāvīgo iedzīvotāju. „Ka tikai nav traks! Jādzen tas okupants prom,” tālrunī spalgi kliedz mana māsīca. „Paga, paga, bez manis neko nesāciet!” stingri nosaku, ātri auju kājas un metos no pilsētas ārā – glābt… jenotsuni ar visām viņa ērcītēm.
Aizelsies ieskrienu, pareizāk sakot, iebrienu savu lauku radu sētā. Un ko es redzu? Tas nelūgtais meža viesis šukurē pa svešu pagalmu kā pa savu, jaucas pa suņu būdu, kamēr krancis, bailēs sastindzis, vaid. Bet mani radinieki – pielipuši logam. Taisni brīnums, es nodomāju, jenotsuns taču ir nakts klaidonis, kas viņu spiedis gaišā dienas laikā atklāties un rādīties cilvēkam acīs?! Vai nezina, ka Latvijā šo savvaļas suni drīkst medīt visu gadu? Nebaidās ņemt nelabu galu?
Gribu atvērt radu mājas durvis, lai izrunātos par šo savādo situāciju, bet tās – aizbultētas. Klusi pieklauvēju, māsīcas vīrs čukst, ka man pa durvju spraugu pastiepšot bisi, lai es to nezvēru šaujot nost vai vismaz pabaidot. „Nekādā gadījumā!” es iebrēcos, „tad nu problēma – jenotsuns.” Tā pasaku un apņēmīgi brienu tuvāk zvēram, kurš izliekas mani neredzam. „Paklau, Ješka, ko tu vispār atļaujies! Vazājies te, savas ērces kaisīdams!” saku jenotsunim, pikti uzsākot ar viņu diplomātiskās pārrunas. Šis paskatās manī ar tādām dumjām jēra ačelēm, ka es tūlīt visu saprotu. Dzīvnieciņš ir izlīdis no savas alas, kur pavadījis auksto ziemu, notērējot visas savas tauku rezerves, un tagad briesmīgi grib ēst, taču nav ko. Iekšējais pulkstenis viņam saka, ka ir pavasaris, ka Ūsiņš jau teju būs klāt, dodot ceļu vasarai, bet… tavu brīnumu! Mežs vēl ir pilns ar sniegu, barību atrast nevar. Ko lai dara? Ješka nāk pie cilvēkiem pēc žēlastības maizes. Re, sētas krancis to sapratis. Kaut žēl, bet ļauj nelūgtajam ciemiņam savu bļodu iztukšot un pamieloties ar kaulu, kas suņu būdā paslēpts nebaltai dienai. Taisni tādai, kāda tā šodien ir Ješkam.
To sapratis, brienu atpakaļ līdz radu mājai, skaļi klauvēju un pieprasu, lai taisa durvis vaļā, lai ļauj pa tām ienākt Ūsiņam. “Kam? Ušakovam?” radi mēdās. Šie izliekas vai, ka nesaprot, ko gribu teikt, bet tomēr ielaiž mani mājās. Es ātri paķeru visu, kas ēdams pa rokai, – no pusdienām pāri palikušos vārītos kartupeļus, mērci, citas ēdiena atliekas no “šmucspaiņa” un skrienu pie Ješkas. Tas loka iekšā gardu muti – kā jau visēdājs – un, kad vēders ir pilns, čāpo atpakaļ uz mežu. Nodomāju: „Vismaz paldies varēja pateikt.” It kā nolasīdams manas domas, zvēriņš piepeši apstājas, atskatās un nudien piemiedz man ar vienu aci. Re, tikai izlikās, ka nesaprot latviski.
Radiniekiem, godīgi sakot, tas viss nepatīk. Viņi pat izsaka bažas, ka tagad šitas diedelnieks katru dienu nākšot sētā. Es iebilstu, ka tā gan nebūs. Viņam ir savs lepnums. Nav jau nekāds hronisks sociālo pabalstu prasītājs. „Ješkam vienkārši bija ārkārtas situācija,” es skaidroju. Un radus iepriecinu, atklādams tiem mūslaiku dzīvesziņu: pirms Ūsiņdienas, ja vēl zemi klāj sniegs, jāpamielo jenotsuns, tad būs draudzīga vasara – bez jebkādām ērcībām.
