Atmiņas vēl glabā tās neaizmirstamās dienas, kad pirmo reizi Rīgā no 21. līdz 25.jūlijam notika 41. Eiropas tautu kultūras un mākslas festivāls “Eiropiāde 2004”.
Atmiņas vēl glabā tās neaizmirstamās dienas, kad pirmo reizi Rīgā no 21. līdz 25.jūlijam notika 41. Eiropas tautu kultūras un mākslas festivāls “Eiropiāde 2004”. Īpašu nozīmi festivālam piešķīra fakts, ka tas notika neilgi pēc Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai.
Atmiņu varā vēl arvien ir viena no brīvprātīgajām koordinatorēm, topošā kultūras tūrisma organizatore Elīna Ilgaža no Gulbenes. Lēmumu būt par brīvprātīgo koordinatori Elīna pieņēma pagājušā gada rudenī, uzskatot, ka tā ir iespēja pārbaudīt savas organizatores spējas, prasmi atrisināt problēmas, ja tādas rastos, gūt jaunus draugus un atziņas.
“”Eiropiādi” gaidīju ar nepacietību, bet apmēram nedēļu pirms festivāla sākās satraukums. Iekšēji urdīju sevi ar nemitīgiem jautājumiem. Kāpēc es to daru? Vai spēšu? Vai zināšu? Iespējams, ka nemieru radīja arī koordinatoru sanāksmes, kurās rīcības komitejas pārstāvji stāstīja, cik viss būs grūti, sarežģīti un nogurdinoši. Satraukums kā dūmi vējā izgaisa tikai iepriekšējā vakarā pirms “Eiropiādes”,” atceras Elīna.
Viena pret piecdesmit diviem
Brīvprātīgajiem koordinatoriem iepriekš vajadzējis izpildīt pieteikuma anketu, norādot valodas, kādās prot sazināties. Atkarībā no tās, kas minēta pirmā, vai arī īpaši norādīta, notikusi “Eiropiādes” kolektīvu sadale. Elīna smejot saka, ka vēl šodien nezina, kāpēc pirmo minējusi krievu valodu, lai gan tā varējusi būt arī angļu valoda, kam pakārtojama vācu un franču valoda. Uzzinot, ka būs koordinatore Tautas deju ansamblim “Neris” no Viļņas, jutusies mazliet vīlusies, jo cerējusi, ka atbildēs par dalībnieku grupu no kādas tālākas un eksotiskākas valsts. Sākotnējais satraukums atdzīvojies ar jaunu spēku, noskaidrojot, ka grupā būs 52 dejotāji (trešais lielākas dalībnieku skaits). “Viņi – 52, bet es – viena. Katrs ar savu raksturu, vēlmēm, interesēm un problēmām. Neesmu dzimusi un augusi rīdziniece, tāpēc nevaru teikt, ka perfekti pārzinu pilsētu. Nekādas iepriekšējas pieredzes. Ārprāts! Bet, ja nu reiz biju apsolījusies tikt ar visu galā, apņēmos to pierādīt, jo man nepatīk kaut ko iesākt un nepaveikt līdz galam.
Zināju, ka “Neris” no Viļņas Rīgā ieradīsies 21.jūlijā. Agri no rīta jau atrados pie “Eiropiādes” informācijas centra Skonto sporta kompleksa hallē, kurā bija jāreģistrējas grupām no Lietuvas. Satikšanās ar kolektīva vadītājām pie informācijas centra izvērtās pārsteidzoši sirsnīga,” Elīna stāsta.
Krieviski pārtulko bukletu par Vecrīgu
“Man nebija nojausmas, kāds būs grupas vecums, jo pieteikuma anketā tas nebija norādīts. Biju gatava. Arī tam, ka dalībnieki būs pensijas vecumā. Kopā ar “Neris” vadītājām devāmies uz autobusu. Iekāpu tajā un, pirms paņemt rokās mikrofonu un teikt pirmās apsveicināšanās un iepazīšanās frāzes, steidzīgi pārlaidu skatienu krēslos sēdošajiem. Man pretim vērās smaidošas, šķelmīgi jautājošas jauniešu acis. Kā zibens šautra cauri smadzenēm izlauzās pirmā doma: nu ar mani ir cauri! Tomēr nekas ārkārtējs nenotika. Nevajadzēja daudz laika, lai saprastu, ka varu aizmirst par bukletu – veltītu Vecrīgas arhitektūrai, ko ērtības labad biju pārtulkojusi krieviski. Šī centība varbūt būtu noderējusi pusmūža vai pensijas vecuma dejotāju grupai, bet tā nebija vajadzīga jauniešiem un bērniem vecumā no deviņiem līdz 14 gadiem,” stāsta Elīna, piebilstot, ka “Neris” kopā ir apmēram 400 dejotāju. Rīgā ieradusies neliela daļa, arī bērnu grupa.
Jau pirmajās desmit minūtēs izveidojies abpusēji labdabīgs kontakts, kas liecinājis, ka pat tad, ja arī būs kādas grūtības, tās nelīdzināsies nepārvaramām zemūdens klintīm. “Eiropiādes” laikā Elīna pārliecinājusies, ka, dzīvojot kaimiņos, lietuvieši un latvieši uz daudz ko raugās vienādi saprotoši, citādāk, nekā, piemēram, franči vai beļģi. Tomēr vajadzējis būt gatavai atbildēt uz visnegaidītākajiem jautājumiem, piemēram, cik maksā benzīns, cik nopelna striptīzdejotājs Latvijā un tamlīdzīgi. Elīnai šie jautājumi šķituši pašsaprotami, lietuviešiem – interesanti.
Pārsteigusi Valsts prezidentes uzstāšanās
Par “Eiropiādes” atklāšanas koncerta krāšņumu varēja pārliecināties gan tie, kas atradās skatītāju tribīnēs Skonto stadionā, gan ļaudis pie televizora ekrāniem.
“Ne tikai lietuviešu grupas, arī citu valstu kolektīvu dalībnieki vairākkārt atzina, ka ārkārtīgi pārsteigusi Latvijas Valsts prezidentes uzruna, kas izskanēja piecās valodās. Īpašs pārsteigums tas bija dejotājiem no Francijas. Arī pati pārliecinājos par festivāla līdz detaļai pārdomāto organizāciju. Biju lepna, ka Latvija, par kuru viens otrs ārzemju kolektīva dalībnieks kaut ko vairāk uzzināja, atbraucot uz Rīgu, kārtējo reizi apliecināja prasmi organizēt lielus pasākumus. Lai gan atklāšanas koncertā uzstājās tikai puse festivāla dalībnieku, tas spēja pārliecināt, cik dažāda ir tautu kultūra. Viesiem pārsteigums bija Rīgas deju kopu sagatavotais apsveikuma priekšnesums. Skaisti, vienreizēji, pārliecinoši,” stāsta Elīna un atceras, kā līdz pēdējām minūtēm, kad vajadzējis sākties koncertam, nemitējusies spēcīga lietusgāze.” Visi satraukti, tomēr cerīgi raudzījāmies debesīs. Tiklīdz sākās koncerts, lietus kā pēc burvja mājiena mitējās. Tiesa, skatītāju varēja būt nedaudz vairāk. Ar lietuviešu jauniešiem izveidojās labs kontakts, tāpēc izzuda atšķirība – viņi un koordinators.” Lepnumu par uzticēto grupu Elīna izjutusi arī festivāla dalībnieku gājienā, kad tā norises vērotāji ielas malās uzgavilējuši brāļiem lietuviešiem, to nevarējis teikt par igauņiem.
Par veiksmīgo festivāla organizāciju Elīna pārliecinājusies visur. Piemēram, dalībnieku ēdināšana, kas nenotikusi skolu ēdnīcās, kurās mitinājušies dejotāji un pavadošās mūziķu grupas, bet organizēta kādā Skonto hallē. “Ne reizi nebija tā, ka pasniegtais ēdiens būtu atdzisis. Jāpiebilst, ka ne vienmēr tik apjomīgos pasākumos tas tā mēdz būt. Lai gan pulcējoties pusdienām, veidojās rindas, restorāna “Maurīcijs” darbinieki, kam bija uzticēta dalībnieku ēdināšana, spēja tik ātri apkalpot, ka nevienam nenācās gaidīt stundu, lai saņemtu paredzēto porciju. Bija iekārtots stends, kur gatavoja veģetāriešu ēdienus. Katram dalībniekam bija sagatavotas arī pārtikas pakas,” Elīna stāsta.
Tērpu un kultūras parāde
“Eiropiādes” galvenais mērķis – draudzības un kultūras saiknes veidošana starp tautām, kā arī dažādu tautas mākslas izpausmju popularizēšana – attaisnojās. Par to varēja pārliecināties, vērojot kolektīvu uzstāšanos ielu un laukumu koncertos, forumā “Eiropas pilsētiņa”, atklāšanas un noslēguma koncertā. Krāšņai upei, kas plūda pa Brīvības ielu, līdzinājās festivāla dalībnieku gājiens.
“Tā bija tērpu un tautu kultūras skate, ko nevar izstāstīt vārdos. Tā ir jāredz. Apbrīnojama bija dejotāju un mūziķu izturība – karsts, saule, tērpi, kas darināti no samta un citiem bieziem, smagiem audumiem, vestes, trīs kārtu svārki, galvassegas, priekšauti, cieši apavi, tomēr neviens nesūdzējās, ka ir grūti. Smaidošas sejas, deju soļi, sasauksme citam ar citu un skatītājiem ielas malās. Sapratu, ka noslēpums, kāpēc festivālam piesakās arvien lielāks dalībnieku skaits, meklējams draudzībā,” vērtē Elīna.
Viseksotiskāko tērpu īpašnieki viņai šķituši sardīnieši ar varenajām vestēm darinātām no garspalvainu aitu ādas, ar lielajām melnajām galvassegām – cepurēm un biezajiem zābakiem. “Ja gaisa temperatūra bija plus 27 grādi, tad tas patiesi bija eksotiski. Man šķita, ka veste ir smaga, tāpēc vienam no dejotājiem lūdzu atļaut to uzlaikot. Biju pārsteigta par tās vieglumu un gaisa caurlaidību. Izrādās, karstā laikā veste neļauj svīst, bet vēsā laikā saglabā valkātāja ķermenim tīkamu temperatūru. Sardīnieši ļoti slikti saprata un runāja angliski, tāpēc īpaši daudz par tērpu vēsturi uzzināt nevarēju. Vienīgi to, ka viņi vēsturiski uzskatāmi par aitu ganiem un arī šodien nodarbojas ar aitkopību. Savdabīga bija arī viņu dziedāšanas maniere, kas līdzinājās īpatnējai dūkšanai vairākās toņkārtās. Fascinēja arī biezās melnās bārdas.
Ar interesi apskatīju arī spāņu meiteņu greznos tērpus, kas izšūti ar rokām, patika grieķu dejotāji, kas lepojās ar tērpiem, kur dominēja bija baltie un melnie toņi, bet kājās – kurpes ar bumbulīšiem. Būšu godīga, sakot, ka visas dejas nevēroju ar vienādu aizrautību, tam neatlika laika. Dažām tautām tās līdzinājās monotonai un vienveidīgai staigāšanai bez jebkādas horeogrāfiskas izdomas. Festivālā ir aizliegts izmantot muzikālo pavadījumu fonogrammas veidā, tāpēc varēju pārliecināties, kā skan dažādu tautu nacionālie mūzikas instrumenti un dziesmas.”
Neatņemama emociju bagātība
Par “Eiropiādi” Elīna var stāstīt daudz, bet, būdami klausītāji, mēs nekad nevarēsim gūt tās emocijas, kas virmo, atrodoties krāšņo notikumu virpulī.
“Šis ir vasaras, kas aizsteidzas, skaistākais notikums. Guvu apliecinājumu savām organizatores spējām ātri reaģēt, kontaktēties ar dažādu tautību un vecuma cilvēkiem. Esmu ieguvusi daudz jaunu paziņu. Zinu, ka tagad varu droši braukt uz Viļņu, jo būšu gaidīta, vēstules ceļos uz citām valstīm. Patiesībā pasaule ir maza. Festivāls bija lieliska iespēja labāk iepazīt citu tautu mākslu, nacionālo kultūru, mūziku, deju,” Elīna summē guvumu.
“Veicot brīvprātīgās koordinatores pienākumus, sapratu, ka šīs piecas dienas dzīvoju it kā trīs dažādās pasaulēs. Pirmā ir televīzijas piedāvātā pasaule – samontēta no daudziem labākajiem fragmentiem, bet tai trūkst emociju. Tā līdzinās pareizi uzrakstītai bezjūtīgai atskaitei. Otrā ir tā, kas izjūtama, kaut reizi apmeklējot koncertus ielās un laukumos un atrodoties skatītāju vidū, sajūsmā aplaudējot, iespējami tuvāk aplūkojot tērpus. Tā ir neliels solis pretim emocijām. Trešā ir emociju pasaule, ko izjust var, ja esi tās viducī, ja pati esi tās papildinātāja, ja elpo kopā ar to. Šo pasauli raksturo kopīgas pusdienas, atpūtas pasākumi, pastaigas pa Vecrīgu, kopīgs prieks par to, ja viss izdevies,” atzīst Elīna.
