Aina Segle no Rankas pagasta “Sauleskalniem” auž jau apmēram 50 gadus.
Aina Segle no Rankas pagasta “Sauleskalniem” auž jau apmēram 50 gadus. Viņai ir piešķirts Tautas daiļamata meistares nosaukums, un izadītie cimdi skatāmi Rīgā Brīvdabas muzejā. 1988.gadā Kultūras ministrija pasniedz Ainai Goda rakstu par lietišķās mākslas popularizēšanu Rankā. Ir saņemti arī diplomi par piedalīšanos dažādās izstādēs.
Aina auž jau tik sen, ka nemaz neatceras, kas viņai to iemācījis. “Mamma mums bija rokdarbniece. Auda ikdienas vajadzībām. Kad pārnācu no Sibīrijas, 1958.gadā iestājos rokdarbu pulciņā Rankā. Tur darbojos 40 gadus un iemācījos daudz jauna. Pāris gadus atpakaļ pulciņš izjuka, jo nebija vairs telpu. Nav jau vairs ne to audēju, ne materiāla, ne vajadzības,” pesimistiski saka Aina.
Rankas rokdarbu pulciņā esot bijis apmēram 10 dalībnieču, bet kopā ar iesācējām ap 30 un vairāk. Laika gaitā nomainījušās vairākas vadītājas – Vera Lūse, Velta Sīmane, Olga Beroza.
“Tagad mēs sanākam kopā vairākas audējas tāpat prieka pēc – Silvija Bērziņa, Alla Purviņa un citas. Es jau vairs neredzu. Man tas padoms, pārējām atkal vairāk darbs.”
Bērnība Ainai pagājusi ganu gaitās vecāku 20 hektāru saimniecībā. Tur apguvusi arī pirmās dārzkopja iemaņas, kuras pilnveidojusi Mūrmuižas dārzkopības skolā un vēlāk darbā dārzniecībā. Nākamā Ainas darbavieta bija vistu ferma, kur nostrādāts līdz pat pensijas vecumam.
Par izsūtījuma gadiem Aina runā nelabprāt. “Ko nu tur daudz stāstīt. Par to jau tik daudz runāts. Mūs aizveda 1949.gada martā lopu vagonos. Vietējie iedzīvotāji skrēja skatīties, kādi esam – fašisti vai zvēri. Tur mūs sadalīja pa kolhoziem. Labākie kolhozi paņēma lielākās ģimenes. Mēs nokļuvām tādā vidējā kolhozā. Abas ar mammu kopām lopus. Par strādāšanu mūs apbalvoja ar medaļām. Latviešus visus apbalvoja, jo mēs jau strādājām.”
1963.gadā Aina iegūst Tautas daiļamata meistares nosaukumu. Vajadzējis sūtīt sešus darbus uz Rīgu, vienalga kādus, – segas, paklājus, baltos darbus, cimdus. Komisija tos novērtējusi un izlēmusi, kam piešķirt titulu.
“Tagad Tautas daiļamata meistara nosaukumi vairs tik daudz netiek piešķirti, kaut gan vēl pastāv rokdarbu pulciņi, piemēram, Gulbenē “Sagša”,” atzīst Aina.
Viņa savā mūžā izaudusi tik daudz darbu, ka nav iespējams nemaz saskaitīt. Ainas mājās var redzēt daudz dažādu pašas austu brīnišķīgu izstrādājumu – segas, spilvenus, paklājus, sienas dekorus. Agrāk, kad bijis noiets, austie darbi tikuši gan pārdoti, gan dāvināti. “Tad tika pat no gultas paņemts, ja vajadzēja kādam segu uz zārka klāt vai kur citur,” stāsta Aina.
Tagad gan naudas trūkuma dēļ cilvēki vairs nepērk ne austās segas, ne spilvenus, ne citus izstrādājumus.
Aina stāsta, ka savā mūžā ir strādājusi dažādus rokdarbus. “Baltie darbi – tā ir mana stiprā puse, taču tagad jau neviens tādus nešūdina. Agrāk jau arī daudz cimdus adīju. Tagad gandrīz tikai aužu. Esmu audusi dažādus darbus – segas, dvieļus, plecu šalles, kuras gan vairs nenēsā, spilvenus. Noaudu arī Rankas tautastērpu. Tamborēt gan netamborēju.”
Uz jautājumu par laiku, kāds nepieciešams viena rokdarba izgatavošanai, Aina atbild, ka sega jāauž divas, trīs dienas, ja strādā no rīta līdz vakaram. Dvieli varot izaust pa dienu. Arī metri auduma varot izaust dienas laikā.
Agrāk Aina ar rokdarbiem izstādēs piedalījusies katru gadu – gan Rankas pagastā, gan Gulbenē. No Rankas darbus izvēlējušies rajonam, tur tālāk uz Rīgu. Ne jau visi darbi sūtīti tālāk. Citai rokdarbniecei uz izstādēm Gulbenē, Rīgā aizvesti pa vienam, diviem darbiem.
Visvairāk Ainai patīk aust spilvenus, jo tie ir maziņi un vieglāk aust. Rakstus viņa izdomā, nedaudz kaut kur pašpiko vai ņem no grāmatām. Īpaši sens raksts ir rožceliņš.
Aina uzskata, ka nākotnē audējiem jāmeklē kaut kas jauns, lai šī nozare varētu attīstīties. Tajā pašā laikā jāsaglabā senās tradīcijas. Agrāk bijis populārāks dabīgais materiāls, austs arī no salmiem, niedrēm – grīdsegas un sienas dekori. Tagad populārāki esot gobelēni, dažādi neregulāri raksti.
