Spēju daudz piedot, bet ne aizmirst. Gulbenes rajona Daukstu pagasta iedzīvotāja un pagasta padomes deputāte Inta Sirmace sevi var uzskatīt par cilvēku, kam darbs pašvaldībā nelīdzinās noslēpumu salai.
Spēju daudz piedot, bet ne aizmirst.
Gulbenes rajona Daukstu pagasta iedzīvotāja un pagasta padomes deputāte Inta Sirmace sevi var uzskatīt par cilvēku, kam darbs pašvaldībā nelīdzinās noslēpumu salai, jo vairākus gadus būts gan pagasta padomes sekretāres amatā, gan turēti pagasta vadītājas groži.
“Visu mūžu mana dzīve un darbs bijis saistīts ar cilvēkiem, tāpēc sevi uzskatu par sabiedrības cilvēku, kas prot sadzīvot,” saka Inta Sirmace.
Viņa atceras, kā 1989. gadā pirmo reizi ievēlēta par Daukstu pagasta padomes priekšsēdētāju. Toreiz pirms vēlēšanām bijuši izteikumi par iespējamo amatu, tiem sekojis: “Tev jābūt!” un no tā izrietošais. Mājinieki par šo faktu neesot pauduši īpašu prieku. Iespējams, apzinoties, cik daudz jaunais amats prasīs no cilvēka, kas stājas ilggadējas pagasta padomes priekšsēdētājas Grietas Metenes vietā.
Dalīju zeķbikses un ziepes
“Sāku strādāt laikā, kad pagasta padomes darbu lielā mērā ietekmēja kopsaimniecības. Sēdēs piedalījās arī šo saimniecību pārstāvji un daudzkārt viņu vārds un pieņemtais lēmums bija noteicošais. Savu darbību sāku ar zeķbikšu, cukura, kafijas un ziepju talonu dalīšanu, to darot kristīgi un taisnīgi. Tomēr tauta tam neticēja. Ja visa nepietiek, dali, kā gribi, visiem nekad nebūs labi. Tolaik mēs bijām liela ģimene. Uz katru tās locekli bija atvēlēta kafijas kārba, arī dzēriena pudele. Nebijām ne kafijas, ne šņabja dzērāji, tāpēc mājās vienmēr bija kafija. Kādam cilvēkam šķita, ka šis fakts ir sūdzības vērts,” atceras Inta, piebilstot, ka vienādi labs visiem cilvēkiem nekad nevar būt neviens.
Veidojām, kā pratām
Pagasta padomes darbinieki atminas laiku, kad, sākoties īpašuma atgriešanas īpašniekiem kampaņai, arī Daukstu pagasta padomei vajadzējis rast jaunu mājvietu. “Staros būvēja veikala un ēdnīcas ēku, kuras daļu par puscenu pārdeva pagastam. Telpas veidojām un iekārtojām, kā pratām. Strādājām arī pie pagasta infrastruktūras izveides. Pabeidzām kopsaimniecības laikā nepabeigtos darbus. Tolaik pagastu pašvaldībām līdzekļu bija vairāk nekā šodien. Remonts bija nepieciešams arī Staru klubā. Nomainījām jumta segumu. Sagādājām malku,” Inta ritina atmiņu kamolu.
Neslēpju, ko esmu paveikusi
Daukstu pagasta ceļu karti, kas līdzinās zirnekļa austam tīklam, Inta lasa kā grāmatu, bet, summējot kilometrus un vērojot apkārtni, saka: “To man izdevās padarīt. Es neslēpju, ko esmu paveikusi. Man izdevās saglabāt pagasta ceļus. Iztīrījām Krapas muižas parku. Uzskatu, ka ir sakopts Staru centrs. Nomainītas un sakārtotas siltumtrases, ielikta jauna grīda sporta zālei, kapitāli saremontēts klubs. Priecājos, ka izdevās saglabāt Daukstu pamatskolu, par kuras likteni savulaik diskutēts, abas bibliotēkas, feldšerpunktus.” Ja būtu lemts palikt pagasta padomes priekšsēdētājas amatā, viņa turpinātu strādāt pie Krapas parka tālākas izveides, pagasta ceļu uzturēšanas un iestātos pret teritoriālo reformu, uzskatot, ka tā diezin vai dos cerētos rezultātus. Sarunās ar cilvēkiem, viņa pārliecinājusies, ka Daukstu gala ļaudis nevēlas pievienoties Jaungulbenes pagastam. “Cilvēki jau pārliecinājušies, kas notiek apvienošanās rezultātā, kad likvidējas darbnīcas, katlumājas un citas ražotnes. Šodien viegli pārmest, ka pagastam nav sava autobusa, bet tad, kad likvidēja kolhozus un lūdzu, lai to atvēl pagastam, pat ūdensvedamo mucu neatvēlēja,” saka Inta. Viņa uzskata, ka nebijis pareizi Staros un Daukstēs likvidēt mehāniskās darbnīcas.
Mani neizbalsoja tauta
“Pašvaldību vēlēšanās mani neizbalsoja tauta, tāpēc saku paldies visiem tiem 329 vēlētājiem, kas balsoja par mani un vēlējās skatīt kā pagasta padomes priekšsēdētāju. Dzīve ir dzīve. Neesmu vienīgā, ko neievēlēja. Esmu cilvēks, kas visu piedod, bet aizmirst visu nevar. Ja ir cilvēki, kas domā, ka neko labu neesmu paveikusi, lai gan darbi liecina, ka, būdama pagasta padomes priekšsēdētāja, gadus neesmu vadījusi velti, tad nevienam neesmu arī neko sliktu darījusi. Pagasta lietu nodošanas periods ir desmit dienas, bet jau otrā dienā pēc pagasta padomes sēdes vajadzēja atdot zīmogu, visus dokumentus. Bija nepatīkama sajūta, it kā es kaut ko gribētu paņemt sev,” skumji saka Inta. Viņa ir pārsteigta par cilvēku talantu “mazgāt netīro veļu”, par spēju krasi mainīties, spēju otrā meklēt tikai slikto, pat ja tā nemaz nav, runāt izdomātus faktus. “Nekad neesmu bijusi un nebūšu pērkama,” Intu vada šī dzīves pārliecība. Viņas metode nav atnākt, uzvarēt un aiziet.
Patiesība visiem nepatīk
Inta ir viena no septiņiem pagasta padomes deputātiem, kas kautrīgi nenoliec galvu un visam piekrīt. Viņa nebaidās paust savu viedokli arī tad, ja tas atšķiras. Deputāte ir pārliecināta, ka arī šā sasaukuma deputāti strādās veiksmīgi, sekmīgi vadot pagasta dzīvi. “Viss dzīvē nostāsies savā vietā. Iespējams, ka vairāk attīstīsies uzņēmējdarbība. Pagasts no tās tikai iegūs, jo radīsies vairāk jaunu darba vietu,” domā Inta. Raksturojot Daukstu pagasta ļaudis, viņa ievērojusi, ka Daukstu cilvēki ir noslēgtāki, ne slikto, ne labo neizrāda uz āru, starenieši -atvērtāki. Intas vēlēšanās bijusi saliedēt abu pagasta daļu iedzīvotājus, tomēr tas nav izdevies. “Pagastā vairāk ir labu cilvēku. Diemžēl ir arī tādi, ar kuriem kopā nostrādāti daudzi gadi, bet negaidot atklājas tāda viņu būtība, kas nepatīkami pārsteidz,” vērtē Inta, sevi uzskatot par noslēgtu cilvēku, tāpēc bilst, ka nav īpaši daudz īstu draugu. Tie, kas palikuši, vēl no kolhoza laikiem.”Sevi uzskatu par veiksminieci, jo vienmēr esmu strādājusi kolektīvā starp labiem cilvēkiem. Tā tomēr ir veiksme,” pārliecināti saka Inta.
Jāprot saprast cilvēkus
“Jebkuram vadītājam ir būtiski saprast cilvēkus, kas nāk pie viņa pēc padoma un uzklausīt. Katrā pagastā ir cilvēki, kuri dzīvo gadiem ilgi, uz pagastu lūgt palīdzību nenāk, iztiekot, kā paši var, bet kā viņi priecājas, ja pagasts tos atceras. Esmu ciemojusies katrā pagasta mājā. Vadītājam jāprot cilvēkam pateikt patiesību, kas viņš ir, darot to tā, lai neaizvainotu. Tas nav viegli. Nevar būt tā, ka cilvēks pauž neapmierinātību, ka otram veicas, bet pats neko nedara savā labā. Bez darba nekā nebūs. Esmu bijusi strikta, pasakot, ka nevar tikai lūgt no pagasta. Ir cilvēki, kas to sapratuši, tomēr viņu nav daudz. Baidos, ka, nosakot valstī minimālo iztikas minimumu, lūdzēju būs vēl vairāk,” domā Inta.
Darba man pietiks vienmēr
Inta ir pārliecināta, ka darba viņai pietiks vienmēr. Jau šobrīd viņa pieteikusi aktīvu cīņu nezālēm un neskaitāmajiem mājas darbiem. Sava tiesa tiks atvēlēta arī veselības sakārtošanai un aktivitātēm pagasta kultūras dzīvē. Sapnī par laimīgām vecumdienām Inta skata sildīšanos bērnu un mazbērnu mīlestības saulītē. “Man ir trīs musketieri,” tā viņa mīļi dēvē mazdēlus, “kam vienmēr esmu vajadzīga. Priecājos par dēla Edvīna un meitas Daigas panākumiem. Meita strādā Cēsu rajona Pastariņa skolā par skolotāju, bet dēla ģimene ir tepat – Staros, tāpēc ar viņu satiekos katru dienu. Domāju, ka neesmu bijusi viņiem barga mamma, tomēr katram vienmēr bija uzticēts kāds noteikti izpildāms pienākums. Lielākā dienas daļa, viņiem maziem esot, man pagāja darbā, tāpēc Daigu un Edvīnu lielākoties pieskatīja abas vecmāmiņas. Domāju, es pati un mani bērni prot sadzīvot ar cilvēkiem, jo savstarpējo sapratni ir mācījušies kopš bērnības. Priecājos, ka vīramāte nodzīvoja līdz 92 gadu vecumam, bet manai mammītei arī jau ir 88 gadi. Viņiem visiem vēlu veiksmi”. Par vienu gan Inta šaubās, vai ieteiktu kļūt bērniem par pagasta vadītājiem, jo tā ir maize, kam sūra un bieza garoza.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Inta Sirmace.
Dzimusi: 1941.gada 26.martā Balvu rajona Vīksnas pagastā.
Mācījusies: Vīksnas pamatskolā, Balvu vidusskolā, 1980.gadā – Latvijas Lauksaimniecības neklātienes tehnikumā, iegūstot grāmatvedes specialitāti.
Darbs: pirmā darba vieta – Balvu rajona “Mičurina” vārdā nosauktajā kolhozā. 1963.gadā ievēlēta par Vīksnas pagasta padomes sekretāri. 1965.gadā pārceļas dzīvot uz Gulbenes rajona Daukstu pagasta Stariem, kur strādā par kasieri, tad grāmatveža vietnieci. No1989. līdz 1997.gadam ir Daukstu pagasta padomes priekšsēdētāju. Šajā amatā atkārtoti ievēlēta 1999. gadā un strādā līdz 2001.gada 11.martam.
Ģimene: precējusies. Dēls Edvīns, meita Daiga. Ir trīs mazdēli.
