Makšķernieks Igors Stucka no Stāķiem uzsver, ka viņa iecienītākā Gulbenes novada ūdenskrātuve ir Ušura ezers.
“Ušurs man paticis visu mūžu. Gan vasarā, gan ziemā tur ir ko darīt. “Divnieki” brekši nebūt nav retums,” viņš uzsver. Patīkot arī Augulienas ezers, bet tas arī tāpēc, ka tur draugam ir laiva. “Un ir tā, ka labākie lomi ir ar mazāko gatavošanos. Ja stundām gatavojies, tas pat traucē, bet, ja uz sitiena un vēl ķeseli mājās aizmirsti, tad noteikti pieķersies kārtīga līdaka. Priekšroku dodu dzīvajai ēsmai, nevis spiningam, jo tad to var apvienot ar makšķeri vai parasto “ziemeni”,” saka Igors.
Viņš sevi bez makšķeres rokās neatminas. Jau četru, piecu gadu vecumā tēvs viņu ņēma līdzi uz tuvējiem dīķiem, lai gūtu pirmās iemaņas zivju ķeršanā. Un tagad Igoram ir piecdesmit “ar mazu astīti”. Lazdas kāts, aukla, āķis, pludiņš no vistas spalvas un vēlme makšķerēt – bērnībā ar to pietika, lai “saslimtu” ar zivju ķeršanu. “Tā kā tolaiku izklaides bērniem bija samērā ierobežotas, zveja mani pārņēma savā varā. Ap gadiem desmit jau viens pats mēroju ceļu uz Dzirnavdambi pie alus brūža, kur tolaik varēja tikt pie asariem, raudām un smukām karūsām. Tas bija līdz laikam, kad dīķī septiņdesmitajos gados iegāza amonjaku un vairākas dienas visa ūdens virsma bija noklāta ar beigtām zivīm. Atceros pirmo dižo lomu dīķī pie toreizējās putnu fermas – man izdevās noķert divas karūsas, katru 1,2 kilogrami.”
Kad vietējie ūdeņi palikuši par šauru, Igors devies uz Pededzi. “Tur patika vēdzeļu cope, un biju jau ticis pie sava pirmā spininga. Tas tāpat kā makšķere bija paštaisīts no lazdas kāta un viena alumīnija drāts riņķa, taču “divnieci” izvilkt varēja. Spole “Ļeņingrad”, aukla “Kļinskaja” – un uz priekšu! Pededzē tolaik arī šķaunadzes pāri “kilo” uz gruntenēm varēja noķert,” jaunības dienu makšķerēšanas gaitas atceras Igors.
Tagad viss ir nedaudz pamainījies. “Jau piedomāju pie komforta. Parastā piepūšamajā laivā vairs īsti negribas sēdēt, velk arī uz lielākiem ūdeņiem, vienīgais, kas nav mainījies, ir došanās makšķerēt pie pirmās izdevības. Nu jau daudzus gadus esmu arī makšķerēšanas sacensību piekritējs. Tas gan ir citādāk nekā atpūtas zveja, tomēr te ir savs azarts. Savulaik, strādājot PMK, vienās sacensībās, kuras notika Pededzē, pat novinnēju. Toreiz ķērās tikai auslejas, bet, ja mācēja noķert, bija savs prieks.”
Vēl Igors smejas, ka makšķerēšanas “kaiti” ir pielipinājis arī dēlam un meitai ar znotu. Tie gan makšķerējot retāk, jo mūsdienu jauniešiem nekad nav laika, taču arods nākamajām paaudzēm ir nodots. “Neņemot vērā to, ka šī nodarbe prasa daudz laika un zināmus līdzekļus, ģimene mani saprot un atbalsta. Pat nepārmet, ja kādreiz mājās atgriežos smaidīgāks nekā ikdienā. Ar sievu man ir paveicies, taču viņu gan man nav izdevies “saslimdināt”. Arī ar zivju gastronomisko pusi viņai neuzbāžos – pats ķeru, tīru un žāvēju. Dažreiz ceplis kūp trīs reizes nedēļā. Arī draugiem vajag izpalīdzēt. Nekad jau neatsaku,” saka Igors.
Uz jautājumu par tālajām zvejām Igors atbild noraidoši: “Peipusa prieki gan man nav sveši, bet tur gan dodos tikai ziemā. Vienreiz gan makšķerēju Melnajā jūrā no Gruzijas puses. Tas bija 1983. gadā. Tur vajadzēja auklu, āķi, svina gabalu un vienu slieku, lai noķertu pirmo zivi. To griezām gabaliņos, un katrā metienā kaut kas bija galā – vai nu “bičoks”, vai “ļifķori”. Tā tās zivis tur dēvēja. Tukšo copīšu nebija. Ir man sapnis aizbraukt uz Norvēģiju. Kādu nopietnāku samu ar gribētos noķert, kaut vai tepat Latvijā. Man mūžā viens vien ir ticis un tas pats ne tas lielākais.”
Lai sapņi piepildās, jo kas gan tas par kareivi, kurš nesapņo kļūt par ģenerāli, un kas tas par makšķernieku, kurš negrib ar kārtīgu samu pacīnīties.
