Pavasara karantīnas laikā ārpus pagalma pastaigāties drīkstēja tikai tie, kas varēja uzrādīt personīgā suņa pasi. Pašlaik uz gājēju ceļa bērnu ir vairāk nekā suņu, tāpēc saspringtu dialogu netrūkst – katrs cenšas pierādīt, ka tā ir viņa ierastā vieta. Viena daļa suņu īpašnieku par apkārtējiem gan daudz neuztraucas, īpaši tie, kuru suņi pārsniedz vidējo izmēru. Tikai nesen uzzināju, ka milzenis Pluto ir vācu dogs, svarā ap sešdesmit kilogramiem. Tā kā suns dzīvo efektīgā savrupmājā tepat netālu, izkustēšanās mājas tuvumā ir tikai loģiska. Tik vien, ka pat pieaugušie jūtas neomulīgi ejot garām šim paprāva teļa lieluma sunim. Saimnieks gan smīnot pajautā: “Jums ir problēmas?” un turpat jau iedrošina – Pluto esot rāms, gudrs un svešiem klāt neejot. Tomēr mēs, iztālēm pamanot iespaidīgo suni, savlaicīgi cenšamies mainīt virzienu.
Tās ir tikai nedaudzas epizodes no piekrastē pamanītā un dzirdētā. Pamazām tās uzkrājot, gan jau izvērstos plaša panorāma ar pārsteidzošiem, pa laikam neticamiem stāstiem. Pašlaik gan iestājusies klusā sezona, tāpēc arī piekraste pieklust. Tomēr dzīve turpinās, ikdienā ienesot jaunas izjūtas un krāsas.
