Ceturtdien, 25.martā, Gulbenes novadā vairākās vietās notika komunistiskā genocīda upuru piemiņai veltīti atceres pasākumi. No Lizuma pagasta 25.martā tika izvestas ģimenes no 26 sētām. Daudzi nespēja izturēt ceļa grūtības, slimības un badu. Laiks ir darījis savu, tāpēc arī pie piemiņas zīmes kādreizējā Lizuma dzelzceļa stacijā atmiņās kavējās pavisam neliels ļaužu pulciņš.
Lizumnieši pulcējās pie piemiņas zīmes kādreizējā Lizuma dzelzceļa stacijā un Sila kapos. “Mēs šodien varam lepni pacelt karogu, dziedāt un runāt, ko gribam, bet bija laiks, kad par dziesmu un balss pacelšanu draudēja šāviens pakausī,” atmiņās kavējās lizumniete Ausma Dimante.
Vajag turēties pie dzimtenes bērziem
Viņa uzsver, ka šodien arī ir gan bēdas, gan prieks, bet to nevar salīdzināt ar nežēlīgā terora gadiems, kad Lizumā paklīda runas, ka sabraukuši čekisti, tūlīt sāksies aresti, cilvēkus kaut kur vedīs. “Viens jūdza zirgus, otrs ar maizes pauniņu iebēga mežā. Ja šodien bērniem teiktu, ka ir jābēg mežā, ka nāk kaut kāds briesmonis, viņiem tas šķistu kā pasakā. To, kas notika toreiz, nevar izstāstīt, bet tāds laiks ir bijis. Par dzimteni dziesma sērīgi skan, bet ir jādzied, ir jārunā. Nav tādu svaru, ar ko var izvērt un izsijāt visu notikušo. Toreiz cilvēkus stiprināja doma un pārliecība, ka ilgi tā nebūs. Mēs dzīvojām, cerējām un gaidījām, jo blakus bija vecie cilvēki, kas bija pārdzīvojuši pirmās pēckara šausmas. Viņi mācēja iziet no situācijas. Šodien saka, ģimenē bērniem nav ko ēst, bet bērniem mājās ir elektriskā zobu birstīte. Vai tā tā ir tik nepieciešama? Man gan bērnībā tādas nebiju. Es sāls traukā pamērcēju pirkstu un patīrīju savus zobus. Piemiņu vajag turēt un pie saviem dzimtenes bērziem turēties. Daudziem, kuri šodien ir svešumā, šo bērzu nav,” saka A.Dimante.
Spējām izdzīvot un atgriezties
Gulbenieši piemiņas pasākumā pulcējās Gulbenes dzelzceļa stacijā pie piemiņas zīmes politiski represētajiem. “1949.gada deportācija cilvēku skaita ziņā bija vislielākā, tāpēc ir svarīgi apzināties vēsturi. Arī atgriežoties Latvijā, izsūtītos neviens negaidīja ar atplestām rokām. Šodien no visas sirds sakām paldies saviem vecākiem un vecvecākiem, jo tikai pateicoties viņu gādībai mēs, tie, kuri toreiz bijām bērni, spējām izdzīvot un atgriezties mīļajā Latvijā,” pasākumā teica Gulbenes novada politiski represēto apvienības vadītāja Aira Anča. Ar klusuma brīdi tika godināta svešumā palikušo un to cilvēku piemiņa, kuriem bija lemts atgriezties, bet diemžēl viņu vairs nav starp mums.
Divdesmitā gadsimta vēsturē 25.marts ir viena no sāpīgākajām dienām, kad notika padomju varas organizēta un īstenota latviešu tautas iznīcināšanas akcija. Šīs traģēdijas sekas atbalsojas vēl šodien, jo tās glabā to cilvēku atmiņas, kuri 1949.gada 25.martā kā bērni un pusaudži kopā ar vecākiem tika izsūtīti.
Ziedus piemiņas zīmes pakājē nolika sirmi vīri un sievas, viņu bērni, kā arī Gulbenes novada domes un Gulbenes pilsētas pārvaldes vadība. Par latvju zobenu, kas nekad nesarūs, un gatavību cīņai dziedāja Gulbenes kultūras centra vīru vokālais ansamblis “Namejs”. Mīlestību savai Tēvuzemei dziesmā pauda arī visi piemiņas pasākuma dalībnieki un Gulbenes 97.gaidu vienība.
Piemiņas pasākumi notika arī Lejasciema pagastā, kur ļaudis pulcējās Lejasciema kapos pie piemiņas zīmes, kā arī Rankas pagastā.
1949.gada 25.martā izvesto skaits:
Gulbenes pilsēta – 41, Aduliena – 97, Vecgulbene – 143, Sinole – 67, Dūre – 32, Tirza -101, Stāmeriena -97, Ranka – 143, Litene – 47, Jaungulbene – 305, Galgauska – 98,Druviena – 56, Beļava – 104, Lizums – 79, Lejasciems – 226, Virāne -89. No toreizējā Gulbenes apriņķa 25.martā tika izvestas 511 ģimenes. Gulbenes dzelzceļa stacijā, tās gaidot, stāvēja 60 lopu vagoni. Šodien teritorijas ir dažviet mainījušās, tāpēc skaitļos var būt arī neprecizitātes.
