Sagaidot aprīļa beigās bibliotekāra, bibliogrāfa un bibliofila 145. dzimšanas dienu, pārlapoju materiālus, kas sakrājušies bibliotēkas mapēs, un atrodu pietiekami daudz datu, kas plašam lasītāju lokam varbūt nav zināmi.
Sagaidot aprīļa beigās bibliotekāra, bibliogrāfa un bibliofila 145. dzimšanas dienu, pārlapoju materiālus, kas sakrājušies bibliotēkas mapēs, un atrodu pietiekami daudz datu, kas plašam lasītāju lokam varbūt nav zināmi.
Šobrīd, datoru laikmetā, kad caur globālo tīmekli, liekas, pārzināms viss, neliekas vairs interesanti meklēt rakstos, pētīt pagātni un iztēloties, kā bija toreiz, kad sākās latviešu grāmatniecība. Esmu pārliecināta, ka nekad nezudīs rakstos drukātā vārda burvība. Par Jāni Misiņu es meklēju rakstos un atradu daudz interesantu materiālu: arī to, ka J.Misiņš publicējies ar pseidonīmu Aizkrācnieks žurnālā “Austrums” 1888.gadā (“Kāds vārdiņš par tautas dziesmām”), viņš rakstījis arī par Velēnas baznīcu un publicējis daudzus bibliogrāfiskus apcerējumus, kā arī savācis 1075 tautasdziesmas, ar ko Tirzā izcelts starp pārējiem tautasdziesmu pierakstītājiem.
Par savu skološanos J.Misiņš stāstījis: “Dzīves skolā liktenis man lēmis ilgu, bagātīgu mācību varbūt taisni tāpēc, ka oficiālu skolas mācību esmu baudījis tikai pāris mēnešus. Mana slimība (šarlaks), kas neļāva man ne ganos iet, nedz vēlāk kļūt par arāju senču tīrumos, laupīja man iespēju arī skolu apmeklēt. 1873./74.gada ziemā tēvs gan mani mēģināja vadāt uz Tirzas pagastskolu, taču tajā pat ziemā skolas mācības bija jāpārtrauc. Ko lai es tādā gadījumā daudz stāstu par savu skolu? Mācīties jau gribēju, uzcītīgs biju. To rāda pēdējā liecība, kurā sacīts: kā uzvedies? Uzcītībā – gluži labi, uzpriekš iešanā – īsti labi, godīgā dzīvošanā – labi, uzteikts – piecas reizes, smādēts – neriez. Kā mācījies? Katķismā – īsti labi, bībelstāstos – ļoti labi, rakstīšanā – labi, lasīšanā – īsti labi, krievu mācībā – gana labi, aufsatzos – īsti labi…” Šī liecība izrakstīta 1874.gada 14.decembrī.
1915.gadā savā rakstā “No viņu augļiem būs jums viņus pazīt” J.Misiņš rakstīja: “Jau ne vienīgo reizi vien pārrunātas mūsu grāmatniecības ēnas puses, bet nav pietiekoši uzsvērts, ka mūsu grāmatniecībā vai vislielāko postu ir nodarījuši mūsu sēnalliteratūras tirgotāji, tā sauktie “lubenieki,” no kuriem dažs ir papriekš Daugavas tirgū ar siļķēm vai sviestu tirgojies, dažs izbankrotējis vairāk arodos un tad uzmeties par grāmatu tirgotāju un grāmatu izdevēju. Būdami bez kādas izglītības, – dažs pat savu vārdu knapi spēj uzrakstīt, – tie cenšas “iedzīvoties” par katru cenu un tikt pie turības, izdodot “ejošas grāmatas”. Kā ienesīgākās līdz šim izrādījušās sapņu grāmatas un mīlestības vēstulnieki, pastmarku valodas un kalendāri.”
1962.gadā uz J.Misiņa simtgadi bijis īpaši daudz publikāciju. Viņam veltīta Zinātņu akadēmijas Fundamentālās bibliotēkas grāmata “Jānis Misiņš – izlase”, bet uz 140. dzimšanas dienu bibliofilam veltīta grāmata “Svēts mantojums Rīgai”, kur ir visplašākie materiāli par viņu. Par J.Misiņu rakstījis arī Mariss Vētra: “Nezināju, ka Misiņtēvs krāj nākotnes Rīgas pilsētas Misiņa bibliotēkai, kur atrodams viss, kas iespiests latviešu valodā pēc Ādama un Ievas padzīšanas no čūsku apdraudētā Paradīzes dārza… Kā aculiecinieks varu apgalvot, ka Misiņtēvs visu mūžu pavadīja, vecās grāmatās un avīzēs dzīvodams, bija kļuvis ciets kā sīpols un krunkains kā daudzās sīpolu mizas. Grāmatas bija viņa dzīve, dzīves uzdevums un mērķis. Ja vecais bibliofils redzēja grāmatu, kuras viņam nav un kuru viņam nepārdod un nedāvina, grāmata bija jāsarga. Misiņtēvs svešu grāmatu nepiesavinājās – Dieva dēļ! – viņš tikai to ieskaitīja savā bibliotēkā… Man ir neērti, ka Misiņtēva salīdzinājumu ar sīpolu izgudroja Aspazija un – ne es. Tas ir tik labs un trāpīgs, ka labprāt piesavinātos autortiesības. Savu zaudējumu ar sīpolu pret Aspaziju varu attaisnot tikai ar to, ka no bērnu dienām Misiņtēvs manos prātos ir nemaldīgi asociējies ar Misiņbārdi no latviešu pasakām. Vai otrādi: Misiņtēvu pazinu pirms Misiņbārža.
Vairākus pētījumus par J.Misiņu devis arī Ojārs Zanders, Gulbenes novadnieks – dzejnieks un literatūrzinātnieks un grāmatniecības vēstures pētnieks.
Arī dzejniece Tirzmaliete veltījusi 1925.gadā Misiņa dzimšanas dienai savu apsveikumu:
Tu klusais sargs, kas sarga
tautas mantu
Un tautas grāmatas un garu
kopj,
Kas tavu mūžu vērtēt spētu?
Caur tevi latvju tauta dzīva
top…
Lai ilgi saglabājas J.Misiņa spārnotais teiciens: “Meklējiet rakstos!” Lai atrodas dzirdīgas ausis sekot šim grāmatnieka vēlējumam!
