Gulbenes rajona padomes ēkā katra mēneša otrajā un ceturtajā otrdienā iedzīvotājus pieņem Alūksnes pilsētas Sabiedrisko pakalpojumu regulatora locekle Virgīnija Veļķere.
Gulbenes rajona padomes ēkā katra mēneša otrajā un ceturtajā otrdienā iedzīvotājus pieņem Alūksnes pilsētas Sabiedrisko pakalpojumu regulatora locekle Virgīnija Veļķere.
Viņa uzklausa ikviena iedzīvotāja pamatotas sūdzības par pašvaldības uzņēmuma “Gulbenes Nami” un SIA “Alba” sniegtajiem pakalpojumiem. Nesen noslēgts līgums arī ar Stradu pagastu, ka Sabiedrisko pakalpojumu regulators regulēs arī SIA “Gaujas koks” un SIA “Energo” noteiktos tarifus.
“Mēs apkalpojam Gulbeni, Alūksni un Limbažus, tagad arī Stradu pagastu. Mēs regulējam, nosakām un aprēķinām tarifus siltumam, ūdens apgādei un kanalizācijai, kā arī sauso atkritumu izvešanai. Mēs uzklausām pamatotas sūdzības, ja, piemēram, pakalpojumu sniedzējs iekasē naudu, bet klients siltumu reāli nesaņem vai arī neapmierina tā kvalitāte. Protams, mēs nevaram uzreiz pēc sūdzības pārskatīt pakalpojumu sniedzēju noteiktos tarifus. Tarifus mēs izvērtējam galvenokārt pēc pakalpojumu sniedzēja iesnieguma. Ja pēc pārrēķiniem Sabiedrisko pakalpojumu regulators atzīst, ka tarifiem jābūt krietni mazākiem, tad pakalpojumu sniedzējam izsakām pretenzijas un apstiprinām savu aprēķināto tarifu,” skaidro V. Veļķere.
Viņa atzīst, ka, salīdzinot ar Alūksnes un Limbažu pašvaldībām, Gulbenē par siltumu maksā vairāk. Arī par ūdens apgādi gulbenieši maksā vairāk nekā alūksnieši. V. Veļķere gan tam rod objektīvu iemeslu – atdzelzošanas staciju.
“Ja Alūksnē būtu šāda atdzelzošanas stacija un iedzīvotāji saņemtu kvalitatīvāku ūdeni, tad arī alūksnieši labprāt maksātu vairāk,” secina V. Veļķere.
Sabiedrisko pakalpojumu regulatora pienākums ir rūpēties gan par iedzīvotāju, gan arī pakalpojumu sniedzēju interesēm. Regulators nes civiltiesisko atbildību un nedrīkst pieņemt neobjektīvus tarifus, kas pakalpojumu sniedzējam jeb uzņēmumam radītu zaudējumus. “Visam jābūt līdzsvarā. Protams, tarifus nedrīkst bezjēdzīgi un bez pamatojuma palielināt. Mums jāņem vērā iedzīvotāju intereses, maksātspēja, bet tāpat jādomā, lai uzņēmumam būtu iespēja attīstīties, modernizēt iekārtas. Ir jāmāk rast taisnība starp trijām pusēm – iedzīvotājiem, uzņēmumu un pašvaldību,” skaidro V. Veļķere. Viņa atzīst, ka Gulbenē nav sakārtotas korektas līgumattiecības starp patērētāju un pakalpojuma sniedzējiem. Ja uzņēmumā notiek izmaiņas, līgumi ir jāpārslēdz.
“Gan “Gulbenes namiem”, gan SIA “Alba” ar katru dzīvokļa īpašnieku jābūt līgumiem, kuros atrunāts, par ko, kad un cik patērētājs maksā. Piemēram, Alūksnē pakalpojumu sniedzējs ar iedzīvotājiem noslēdza līgumu par abonentmaksu (25 santīmiem mēnesī) par ūdensskaitītāju nomaiņu. Kad paiet divi gadi un noteikumi paredz, ka skaitītāji ir jāpārbauda un jāmaina, tad uzņēmums to izdara, bet no dzīvokļa īpašnieka nekādu samaksu vairs neprasa. Tie, kas nepiekrita šādiem nosacījumiem, paši gādās par ūdens- skaitītāju obligāto pārbaudi un par to maksās. Tiesa, izdevīgāk tomēr ir maksāt abonentmaksu, jo lielā daļā dzīvokļu tomēr ir vairāk nekā divi ūdensskaitītāji,” skaidro speciāliste.
Turklāt Gulbenē “klibojot” informācijas izskaidrošana. V.Veļķere uzskata, ka ne jau mājas vecākajam vai sētniekam būtu jāstaigā pa dzīvokļiem un no to īpašniekiem jāgūst paraksti un piekrišana. “Ar iedzīvotājiem jākontaktējas uzņēmuma kompetentam darbiniekam, pretējā gadījumā iznāk, ka pakalpojuma sniedzējs un klients katrs stāv grāvim citā pusē un nesaprotas. Jābūt saskarsmei ar iedzīvotājiem, jo tie veido lielāko daļu no pakalpojumu saņēmējiem,” atzīst V. Veļķere.
