Dziedniece Ilze Jansone laikraksta redakcijā ieradās pati. Apsēdusies un pārlaidusi steidzīgu skatienu, viešņa norāda, ka avīzes veidošanai šī neesot piemērotākā vieta. Viņa varot pateikt, kas atrodoties katrā telpas kaktā.
Dziedniece Ilze Jansone laikraksta redakcijā ieradās pati. Apsēdusies un pārlaidusi steidzīgu skatienu, viešņa norāda, ka avīzes veidošanai šī neesot piemērotākā vieta. Viņa varot pateikt, kas atrodoties katrā telpas kaktā. Un tas neesot nekas labs. Bildu, ka redakcija izvietojusies telpās, kur kādreiz rosījās partijas darboņi.
“Redziet nu, vai es neteicu, ka tas nav nekas labs,” dziedniece izmet un ir gatava stāstīt par to, kā vislabāk iespējams atgūt veselību, izmantojot Latvijas dabas līdzekļus.
I.Jansones zināšanas ir ārkārtīgi plašas, tāpēc domas par dažādām ārstniecības kūrēm un ieteikumiem ir ātrākas nekā vārdi.
Vairāk nekā 30 gadus viņa vada Tautas dziedniecības institūtu. Tas nodibināts, jo I.Jansone un viņas domubiedri nevarējuši samierināties, ka lielākā daļa slimību ir neārstējamas.
“Ja pie ārsta atnāk cilvēks, kas vecāks par 55 gadiem, un stāsta par savām vainām, mediķis ar zīmuli sit pa galdu un prasa: “Cik jums, kundzīt, gadu? Ak sešdesmit! Nu, ko jūs no manis gribat? Es jums jaunus orgānus un locītavas ielikt nevaru – viss ar laiku nolietojas. Tas ir no vecuma, ka viss sāp, deformējas. Ir jāpacieš. Tur neko nevar darīt.” Man šīs runas šķita kā murgs. Intuitīvi sapratu, ka tā nav taisnība, ka tas ir sava veida genocīds pret latviešu tautu,” atceras dziedniece.
Būdama pasaules tautu etnogrāfe, svētvietu un zintniecisko darbību pētniece, viņa salīdzina, kā dzīvo latvieši un citas tautas, kā veidojas savstarpējās attiecības ģimenē, ko uzturā lieto indiāņi Amerikā un Ziemeļu tautas, ar kādām slimībām tās neslimo. Salīdzinājumu rezultātā veidojušās kopsakarības, ka nav neārstējamu slimību, jo Latvijas dabā ir viss, lai sakārtotu un atjaunotu jebkuru orgānu. Mums ir, no kā mācīties. Tā ir gan pasaules tautu pieredze, gan mūsu senču gadiem krātās gudrības, kas šifrētas simbolu veidā dainās, sakāmvārdos, ticējumos, teiku patiesībās un pasaku simbolos.
Ripiņa locītavas neatjaunos
I.Jansone ir tieša un skarba, sakot, tas ir noziegums, ja kaut ko pasludina par neārstējamu tikai tādēļ, ka to nevar ārstēt ar ķīmiskiem preparātiem. “Esmu pierādījusi, ka ar Latvijas dabas līdzekļiem var ārstēt visu. Manuprāt, godīgi būtu cilvēkiem pateikt – šeit ķīmija ir bezspēcīga, meklējiet cilvēkus, kuriem ir zināšanas par dabiskām metodēm. Pazīstu ārstus, kas tā arī saka. Ar šādiem medicīnas darbiniekiem labprāt veidoju sadarbību, kas dod rezultātus. Tādi, piemēram, ir docents Valentīns Būmeistars, profesors Jevgēnijs Linārs, docente Vija Eniņa, ārsts – mans brālis Juris Gustavs, Miķelis Rudzītis un daudzi citi. Vai var būt tāda ripiņa, kas spēj atjaunot deģenerētos dziedzerus, pilnībā zudušo gūžas locītavas skrimsli, ataudzēt matus uz galvas, likvidēt paralīzi? Dabā ir tādi līdzekļi, tikai tie jālieto kompleksi, ievērojot noteiktu sistēmu. Tādu sistēmu esmu izstrādājusi. Ir tapis atveseļošanās komplekss.” Dziednieces darbības rezultātā izveidotas 12 unikālas ārstniecības kūres iekšķīgai lietošanai un 12 ārstniecisko vannu kūres. I.Jansone apgalvo, ka tās spējot darīt brīnumus.
Sarakstījusi vairāk nekā 82 grāmatas
Dziedniece ar lepnumu stāsta, ka izveidojusi unikālu augu maisījumu “Salveo”, kura sastāvā ir trejdeviņi augi. Tapusi arī tinktūra no deviņiem augiem un tējas. Par “Salveo”, tinktūru un tējām autore saka, ja tām pievienojot deviņu savvaļas zaļumu sulu, lietojot pareizu uzturu, smaržu, ūdensdziedniecību, pareizi elpojot, veicot masāžu, akupresūru, kā arī dziedināšanu ar biostrāvām, viņas praksē neesot bijis neviena gadījuma, kad tas nelīdzētu.
Arī par bioenerģētiku I.Jansone stāsta daudz, norādot, ka cilvēks nevar paļauties tikai uz dziednieka palīdzību. Gudrākam ir jātop pašam, tāpēc viņa raksta grāmatu pēc grāmatas, kas ir pārpilnas ar dažādiem ieteikumiem. 54 grāmatas pieredzējušas atkārtotu izdošanu lielā metienā. “Tik daudz man ir jāraksta tādēļ, ka viss ir zudis – zināšanas par veselību, par augiem, dārzeņiem, par dziedniecību, latvisko dievapziņu, gadskārtu zintnieciskajām izdarībām, par senču gudrībām, par latviskas mājas veidošanu, āderēm un senču svētvietām. Mums ir jāizprot latvju zīmju spēks un jābūt gaišredzīgiem sadzīvē, jāapzinās, kāds spēks piemīt domām un dainām.” Dziednieces lielākā vēlēšanās, lai šīs zināšanas vecāki nodotu bērniem, lai tās pārmantotu paaudzes.
I.Jansone raksta un lasa lekcijas tiem, kas grib darboties, nevis vaidēt un koķetēt ar savām vainām. Daudzus gadus viņa pacietīgi gaidījusi, kad cilvēki, vīlušies modernajos ārstniecības līdzekļos, atgriezīsies pie Latvijas dabas. “Ir zināms un pierādīts, kā var atveseļoties, kā veselību var noturēt – atliek tikai darīt!” saka dziedniece.
Traucē informācijas nepietiekamība
Bioenerģētiķe uzskata, ka cilvēki nav informēti ne tikai par slimību cēloņiem, bet pat pirmajām pazīmēm, ka šī slimība jau ir vai top. Viņa dod atbildi jautājumiem, kā noteikt, ka esmu potenciāls vēža slimnieks, ko darīt, lai tā nebūtu, kā zināt, ka aknas nestrādā kvalitatīvi, kas par to liecina un tamlīdzīgi. “Austrumu sieviete nevienu dienu nav gājusi skolā, bet viņa zina, kā var kādu iekšējo orgānu sabeigt, kā var to atjaunot. Viņām nav problēmu veidot labu auru mājās, rūpēties par mājas un bērnu enerģētisko aizsardzību. To zināja arī mūsu senči, bet vai zinām mēs?”
I.Jansone ar varu nevienu uz tikšanos nevelk, bet mudina saprast, cik daudz iespēju katrā mīt. Viņa savu pārliecību sabiedrībai neuzspiež, bet darbojas praktiski. Uz dziednieces vadītajām nodarbībām nāk tie, kas grib atveseļoties pa īstam. Viņas kopsakarība – zināšanas, cilvēka darbs un izpratne. Savas spējas un iedarbību viņa uzskata par avansu. Ikvienam ir iespējams izvēlēties, kādu ceļu iet – veselības vai slimības.
“Tikai ļaundarim ir izdevīgi spodrināt neredzamā ienaidnieka tēlu un biedēt tautu ar nedziedināmām kaitēm un mistiskiem vīrusiem, jo tie ir izdevīgi komercpasākumi. Zāļu ražošana ir plaša industrija. Kas gribēs, lai tā sabrūk? Bet kam šī industrija ir izdevīga? Tautai? Pienācis laiks pasacīt taisnību. Es šīs taisnības nebaidos. Saku tāpat kā Šeltons: “Teikšu patiesību, kaut debesis pār mani sabruks!” Diemžēl jaudīgā industrija pastāv un vēl ilgi būs, jo ievērojama sabiedrības daļa tic ķīmijai. To, kas ir gatavi darboties pēc manām metodēm, ir krietni mazāk.”
Vajadzējis izturēt pārbaudi
I.Jansones pamatprofesija ir mūziķe. Viņa spēlējusi čellu, tāpēc izjutusi, ko nozīmē plaukstas locītavu saišu sabrukums, kas radies no nepareiza uztura. “Rokām vairs it kā nebija satura. Bija laiks, kad tikai ar abām rokām spēju pacelt karoti. No muzicēšanas vajadzēja atteikties. Ārstēšana ilga trīs gadus. Ārsti izmēģināja visus medicīnā iespējamos fizioterapijas veidus, hormonpreparātus, veica operāciju, kuras laikā locītavu cīpslas atbrīvoja no sastiepuma. Pēc neilga laika rokas atkal sāka sāpēt. Vajadzēja atjaunot invaliditātes grupu. Iedomājieties, ko tas nozīmēja 22 gadus vecai sievietei. Sastapu Traumatoloģiskā institūta profesoru Višņevski, kurš man lika uz notiekošo paraudzīties citādāk. Atceros viņa vārdus: “Mīļo meitiņ, dodiet organismam to, kā tam pietrūkst, tas pats sevi sakārtos.” Profesors sarakstīja garu sarakstu, kādas sulas un tējas man jādzer, kādi dārzeņi jāēd. Tolaik biju iepazinusies ar savu nākamo vīru. Kopā nodzīvojām 30 gadus. Viņam laukos bija radi, kas mūs apgādāja ar burkāniem, kāļiem, rāceņiem, mārrutkiem. Tas bija laiks, kad tikko parādījās pirmās sulu spiedes. Spiedām dažādas sulas, dienā izdzēru vismaz vienu glāzi sulas. Veselība strauji uzlabojās, bet temps mani neapmierināja. Profesors bilda, ka rezultāti nebūs simtprocentīgi, ja no ikdienas ēdienkartes neizslēgšu cukuru, sāli, bīdelētos miltus un etiķi.”
I.Jansone atceras, ka pirmās dienas bijušas briesmīgas, bet pēc septiņām dienām garšas kārpiņas atjaunojušās. Tagad viņa ir gatava sodīt visus, kas nespēj izturēt bez sāls un cukura. Darbojoties kopīgi ar sievu, arī vīrs veiksmīgi uzvarējis kuņģa čūlu, hronisku bronhītu, galvassāpes un sirds mazspēju. 30 gadus viņš nezinājis, kas ir sirdskaite. Toreiz jaunajā ģimenē radusies apņēmība arī bērnus audzināt bez saldumiem, ko I.Jansone sauc par baudvielām. Trīs nu jau pieaugušie bērni ne reizes nav slimojuši un ne reizes nav apmeklējuši zobārstu.
Piedāvāta vieta “trako namā”
Čellu spēlēt I.Jansonei tā arī nav iznācis. Šodien viņa ar rūgtumu seko daudzu mākslinieku liktenim, kas, būdami talantīgi, uz lielās skatuves nenokļūst pārpūlēto roku un kāju dēļ. Savulaik dziedniece izteikusi vēlmi lasīt lekciju par veselīgu uzturu un dabas līdzekļu nozīmi Konservatorijā, kur pati mācījusies, operā, kur strādājusi orķestrī, un Kultūras tehnikumā, kur apguvusi kordiriģēšanu, tomēr atraidīta. Operā atbildēts, ka PSRS profesionālu slimību neesot, Kultūras darbinieku tehnikumā piedraudēts ar “trako māju” un netīšu autoavāriju par muldēšanu. Tolaik I.Jansone nesapratusi, kāds sakars pareizam uzturam ar politiku.
“Man paskaidroja, ka saldumu ražošana dod vairāk naudas nekā tabaka vai alkohols. Es tam neticēju līdz brīdim, kad aizbraucu uz Sibīriju un Tālajiem Ziemeļiem,” saka dziedniece.
Astoņus gadus vienu nedēļu mēnesī viņa strādājusi Černobiļā, dziedējot cilvēkus no radiācijas izraisītām slimībām. Ukrainā uzņemta dokumentāla filma par I.Jansoni un izdota grāmata. Atzinība ir jānopelna. Dziedniece to ir pratusi.
