Tiekoties ar mazāk svarīgām un nozīmīgām mūsu valsts augstākā ranga amatpersonām, esmu pārliecinājusies, ka no teritoriāli administratīvās reformas mums nekur nesprukt.
Tiekoties ar mazāk svarīgām un nozīmīgām mūsu valsts augstākā ranga amatpersonām, esmu pārliecinājusies, ka no teritoriāli administratīvās reformas mums nekur nesprukt. Kā un ko savienos – viens plus pieci vai seši plus trīs – nav vēl saprotams, bet neizbēgami tas notiks. Ja nav īsti skaidras skaitļu kombinācijas Latvijas teritorijas sadalīšanā, tad dabiskā ceļā jau izveidojies galvaspilsētas Rīgas “valsts valstī” statuss.
Visi kā viens – gan deputāti, politiķi, gan arī Valsts prezidente – redz nākotnes lauku idilli: ļaudis ik rītu pamet savas lauku sētas un dodas darba gaitās uz pilsētu. Viņu viensētām piešķirtas guļamistabas funkcijas. Iespējams, ka tikai šādi varam sasniegt labklājību, veidojot attīstītas mazpilsētas centru un tam pievienojot apkārtējos pagastus, likvidējot mazās skolas un pašpārvaldes. Labi zināms, ka lauksaimniecībā nodarbināto ir par daudz Latvijas mērogiem, turklāt nevienam lauku ļaužu saražotais nestandarta piens tā īsti nav vajadzīgs.
Grūti iedomāties, kā lauku nākotnes vīzijas varētu īstenoties. Rodas aizdomas, ka daļa politiķu vispār attālākos Latvijas nostūros nav bijuši vai arī dzīvo bērnu dienu atmiņās. Cik tad būs to braukātāju uz pilsētu, kas meklēs un atradīs darbu? Un ko darīs pārējie? Prezidentes simpātijas pieder enerģiskiem, veiksmīgiem un gudriem cilvēkiem. Taču ir skaidrs, ka visi tādi nav. Ko darīs tie neuzņēmīgākie, mazāk veiksmīgākie ar pamatskolas izglītību? Vai šeit zināmā mērā nesāks darboties dabiskās atlases princips? Vai aizvien nepalielināsies tā laucinieku daļa, kas slīgs alkohola surogātu bezdibenī. Protams, nenāks vairs kolhozu laiki un neviens otram mutē neko neielies un priekšā nepasacīs. Viss atkarīgs no katra paša un viņa spējām pārkārtoties un pielāgoties. Un tikai apsveicami ir tie, kas to spēj. Taču kā tik vienkārši lai maina cilvēku domāšanu, kas lielāko mūža daļu pavadījuši savā viensētā un slaukuši vienīgo gotiņu. Un vai vispār tas būtu jādara, ja prezidente apgalvo, ka katrs ir svarīgs Latvijas valstij.
