Nesen nejauši satiku senu paziņu, kas, stāstot par dzīvi, vairākkārt bilda, ka nesaskata dzīves jēgu, ka nav vērts dzīvot.
Nesen nejauši satiku senu paziņu, kas, stāstot par dzīvi, vairākkārt bilda, ka nesaskata dzīves jēgu, ka nav vērts dzīvot. Pēc vīra nāves viņa “metusies” darbā līdz pat vēlām vakara stundām, bet tagad zaudējusi arī šo iespēju. “Jūtos no sabiedrības izstumta, vientuļa, nevajadzīga,” teica sarunu biedre.
Bildu, ka viss būs labi, ka vienmēr, ja arī ne uzreiz, viss atrisināsies un nav labāka dziednieka par laiku. Lai kā centos, man neizdevās viņu nomierināt. Mierināju sevi ar domu, ka esmu uzklausījusi, jo arī tas spēj palīdzēt. Neradu mieru, jo diemžēl statistikas dati liecina, ka Latvijā izdarīto pašnāvību skaits to ierindo vienā no visaugstākajām vietām pasaulē. 2001.gadā tie bija 33 nāves gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem. Konkrētais rādītājs divkārt apsteidz situāciju Amerikā.
Psihologi pierāda, ka domai par patvaļīgu aiziešanu no dzīves jau no seniem laikiem uzlikta grēka un kauna zīme. Izveidojušies gandrīz nemainīgi mīti par pašnāvību. Piemēram, cilvēki, kas runā – tās neizdara. Patiesībā viņi lūdz mums palīdzību. Ne tāpēc, lai pievērsu sabiedrības uzmanību sev, bet tāpēc, ka jūtas slikti, ka vairs netiek galā ar problēmām. Dzīve pierādījusi, ka šis sauciens pēc palīdzības visbiežāk skan pirms liktenīgā soļa.
Reāli gandrīz katrs no mums ir domājis par to, kā vienu no bezcerības risinājumiem brīžos, kad viss jūk un brūk. Pašnāvība drīzāk ir šķietams risinājums brīdī, kad neviens cits vairs neliekas iespējams. Līdzīgi kā eļļa liek uzliesmot ugunij, to papildina depresija, bezcerība un izmisums.
Tomēr vienmēr, kad piemeklē domas par dzīves bezjēdzību, ko vēlamies apsegt ar trim smilšu saujām, padomāsim, cik ļoti gribam dzīvot. Vienīgi dažkārt nezinām – kā. Tāpēc dažas dienas pēc sarunas es piezvanīju paziņai un liku aizdomāties par kādas psiholoģes teikto: “Ja tev pietiek drosmes, lai mirtu, tad tev vēl vairāk pietiek drosmes, lai dzīvotu.” Priecājos, ka šie vārdi palīdzēja.
