Ja tu man, tēt, zvanītu un vaicātu, ko gribu par visu vairāk, Tu zini, ko es tev pateiktu? Ka tevi es mīlēju, neteiktu, To savā sirdī es noslēptu…
Ja tu man, tēt, zvanītu un vaicātu, ko gribu par visu vairāk,
Tu zini, ko es tev pateiktu?
Ka tevi es mīlēju, neteiktu,
To savā sirdī es noslēptu…
Tu zini, ko es tev sacītu?
Bez dāvanām es iztieku, es tikai vienu palūgtu:
Tēt, uzcel man sniegavīru man, vienai pašai,
Lielu sniegavīru vēl šogad…
Bet vasarā aiziesim abi uz parku, vairs ne uz smilšu kasti, es sen vairs neesmu knīpa…
Uz soliņa sēžot, mēs varētu klusēt vai pļāpāt par niekiem.
Raibs tauriņš tad nosēstos uz pleca, bet mēs…
Tikai sēdētu vasaras vidū, kaut domātu katrs savu domu.
Bet tu jau nezvani, tev visa mana dzīve pie vienas vietas… man sāp
kaut kur dziļi un, jo lielāka augu, jo stiprāk.
Tomēr es tikšu tam pāri, tikai, kad tu būsi vecs, neko nevarēs atgriezt. Tu man nezvani, drīz Tu manā sirdī būsi kā sniegavīrs, kuru man neuzcēli – vientuļš un bezjūtīgs,
Tu taču negribi būt sniegavīrs, tēt? Piezvani gan!
