25.februārī Gulbenes pilsētai aprit 93 gadi – 1928.gadā Vecgulbenes miestam piešķīra pilsētas tiesības un nosaukumu Gulbene. Mūsu senču senči šo purvaino teritoriju ir pazinuši kā Gulbana un Schwanenburg, bet 19.gadsimta sākumā izbūvētā dzelzceļa līnija Pļaviņas-Valka veicināja miesta strauju attīstību. Tā rezultātā tagad varam dzīvot aptuveni 12 kvadrātkilometru platībā un saukties par gulbeniešiem. “Pilsēta ar spārniem” – vai tā ir? Tas jālemj katram individuāli. Šoreiz nelielu ieskatu 90 gados sniedz “Dzirkstele”, ielūkojoties savos fotoarhīvos un salīdzinot ar šodienu.
Fakti
Dāma un divi kungi – Līga Zitāne, dzimusi Bebre (23.04.1952.-04. 02.1996.), Mārtiņš Kokars un Nikolajs Stepanovs (06.02.1950.-01.10.2015.) – tie ir cilvēki, kuri atjaunotajā Latvijas brīvvalstī ir vadījuši Gulbenes pilsētas neatkarīgo pašvaldību no 1991.gada 16.augusta līdz pašvaldības administratīvi teritoriālajai reformai un Gulbenes novada izveidei 2009.gadā. No L.Zitānes pilsētas vadību 1994.gada 11.jūnijā pārņēma M.Kokars, no viņa 1999.gada 2.augustā – N.Stepanovs, kurš pie pilsētas neatkarīgās vadības stūres bija visilgāk – gandrīz 10 gadus.
Katrs no pilsētas vadītājiem atmiņā palicis ar savu devumu. Tomēr Gulbenes vides objektā “Goda bibliotēka” kopš 2017.gada sava grāmata ir tikai N.Stepanovam (2005.gadā viņam arī piešķirts 5.šķiras Triju Zvaigžņu ordenis).
Iesākumā pilsētas pašvaldībā bija ievēlēti 29 tautas deputāti, bet pašā pēdējā sasaukumā – vairs tikai 11. Starp pirmajiem pilsētas deputātiem 1991.gadā bija Kārlis Vents, kurš ir deju pedagogs un bijušais leģionārs (2012.gadā saņēma Triju Zvaigžņu ordeņa I pakāpes goda zīmi), skolotāja Margarita Češļa (2002.gadā apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeņa goda zīmi).
Gulbenes pilsētas domes pēdējā sēde togad notika 2009.gada 18.jūnijā. To vadīja domes priekšsēdētāja vietnieks Valtis Krauklis (kurš tagad ir Gulbenes novada domes deputāts), jo N.Stepanovs atradās izbraukumā. Pēc sēdes deputāti un arī “Dzirksteles” pārstāvis tika aicināti uz atvadu tortes baudīšanu. Tas bija gards mājas cepiens.
No “Dzirksteles” arhīva
un darbinieku atmiņām
