Kārtējie pilsētas svētki ir aizvadīti. Tā nu sagadījās, ka man pašai šoreiz svētkus sanāca maz apmeklēt, tomēr esmu dzirdējusi dažādas atsauksmes. Ir bijis daudz kā laba, lai gan, protams, gadījušās arī kādas kļūmes. Piektdien vakarā, ejot garām pulkstenim, uzmanību piesaistīja cilvēku bariņš, kur, kā izrādījās, notika svaru stieņa celšana, lai noskaidrotu “Latvijas spēcīgāko pilsētu”. Neticami, kā tas spēj aizraut, jo mana mazmeita, kurai ir tikai 11 gadi, arī gribēja pamēģināt pacelt 20 kg smago stieni. Un tas viņai izdevās divas reizes – tātad 40 kg Gulbenes kontā. Kāda paziņa man teica, lai es arī eju pacilāt stieni, jo ikdienā taču ne tādus vien maisiņus no veikala stiepjam. Nesaņēmos. Kad gājām projām, cilvēku kļuva arvien vairāk – gan to, kas piedalās, gan to, kas atbalsta. Ir tikai vajadzīgs kaut kas tāds, kas tevi pavelk, iesaista, un viss notiek! Tikpat iedvesmojošas un aizraujošas bija Katalonijas bundzinieku uzstāšanās, kuru video jau pārplūdinājis internetu. Tāpat interesantas bija daudzās radošās darbnīcas, no kurām, šķiet, lielākā piekrišana bija keramikas flīžu krāsošanai ar Jūlija Madernieka un Jūlija Straumes zīmējumiem, jo ar vienu galdu visiem gribētājiem bija par maz. Tas aizrāva gan lielos, gan mazos, turklāt uzskatāmi varēja redzēt, cik atšķirīgs ir abu mākslinieku Jūliju rokraksts. Nu manā mājā arī ir mazmeitu izkrāsotais Straumes gailis un Madernieka taurenis. Diemžēl apmeklētāju Vecgulbenes muižas parkā nebija sevišķi daudz, lai gan pat svelmainā saule bija paslēpusies aiz mākoņiem. Mana klasesbiedrene, kura nu jau vairākus gadus dzīvo citā novadā, teica – skumji esot redzēt, ka Gulbenē ir tik maz cilvēku. Savukārt kāds sestdienas svētku koncerta apmeklētājs brīnījās, ka skatītāju esot bijis tik daudz: lūk, ko nozīmējot, ka koncertu var apmeklēt par brīvu. Tiesa, kādam koncerts šķitis ne visai baudāms, bet tā jau ir gaumes lieta. Vēl kāds sajūsminājās par koncertu baznīcā, kas skanējis vienkārši fantastiski! Bet citi bija sarūgtināti, ka tā arī nav izdevies atrast to vietu, kur piesakās uz nakts orientēšanās startu Jaunatnes parkā, kas, kā izrādās, bija aiz skatuves. Arī man pašai bija vilšanās, ka kapusvētku dienā pusdienlaikā pie kapiem vairs nebija iespējams nopirkt ziedus. Bet – no kļūdām mācās. Protams, visur pabūt un visu redzēt bija diezgan neiespējami, tomēr šķiet, ka šoreiz iespēju bija daudz, ja vien bija vēlme, laiks un spēks.
