Lejasciema pagasta saimniecībā “Bozemnieki” Vilnis Berkolds kopā ar dzīvesbiedri Baibu izmēģinājuši dažādas lauksaimniecības nozares.
Lejasciema pagasta saimniecībā “Bozemnieki” Vilnis Berkolds kopā ar dzīvesbiedri Baibu izmēģinājuši dažādas lauksaimniecības nozares.
Šobrīd hektāra platībā astoņus gadus audzē cidonijas, kuru augļus septembra beigās novāc un lielāko daļu pārstrādā sulā, iegūstot apmēram 500 litrus sulas, ko realizē klientiem. Par sevi viņi saka, esot piemērs pilsētnieku mēģinājumam iedzīvoties laukos.
“Deviņdesmito gadu sākumā no četristabu dzīvokļa Alūksnē pārcēlāmies uz dzīvi Lejasciemā, cerot, ka laukos izdosies atjaunot vecāku mājas un izvērst lauksaimniecisko ražošanu 33 hektāros zemes, lai gan pirms tam ar lauksaimniecību nebijām nodarbojušies, tāpēc nevarējām lepoties ar pieredzi.
Nolēmām, ka audzēsim cidonijas, jo tās neprasa daudz darba. Aizbraucām pie cidoniju audzētājiem Smiltenes lauksaimniecības tehnikumā. Parakstījām sadarbības līgumu un iegādājāmies 8000 stādus,” stāsta Baiba Berkolde, kura paralēli darbam lauku saimniecībā strādā Lejasciema vidusskolā par svešvalodas skolotāju, bet savulaik strādājusi Alūksnes vidusskolā par mācību pārzini.
Aitu cērp četras stundas
Cidonijām atvēlētās platības apstādīšanai saimnieki organizējuši talku, iesaistot tajā radiniekus, bet pēc tam stādījumus vagojuši ar zirgu, jo citas tehnikas nav.
“Pirms tam es zirgu nebiju tā īsti tuvumā redzējusi, bet man viņu vajadzēja vadāt. To atceros kā murgu, jo bija bail, bet zirgs vairākkārt mēģināja gulties zemē,” atceras saimniece.
Lai saimniekošana būtu vēl vērienīgāka, no toreizējās kopsaimniecības iegādājušies vairākas slaucamās govis, bet tās, pieradušas lielā ganāmpulkā, tāpēc vairākkārt aizbēgušas atpakaļ.
“Aizbēga ar visām ķēdēm un mietiem. Nevarējām noturēt. Ne tikai citiem, arī man no govīm bija bail, tāpēc šodien kūtī ir tikai viena piena devēja un tele, lai pašu iztikai būtu piens, krējums un biezpiens.
Atceros, ka pirmajai govij vajadzēja nākt slaucamai, bet ko es, pilsētniece būdama, no tā sapratu un zināju. Trīs mēnešus iepriekš katru nakti staigāju uz kūti, lai nenokavētu atnešanos. Ārprāts! Šogad pat nepamanījām, ka teļš piedzima. Rītā aizgāju uz kūtī un viss jau bija noticis. Audzējām cukurbietes, bet atmetām.
Mēģināju audzēt aitas. Tās lēca pāri visām sētām. Nu īsti kazaki bija. Viss bija labi līdz brīdim, kad tās vajadzēja cirpt. Iepriekš nekad to nebiju darījusi, tāpēc vienu aitu cirpu četras stundas. Beigās abas bijām ģībonī pagalma vidū. Izlēmu, ka jāaudzē vistas un pīles. Izmēģinājām, bet nepatika,” stāsta Baiba.
Izmanto pašdarinātu spiedi
Viņa atzīst, ka cidoniju platība bijusi pārāk liela, lai divi cilvēki spētu tās izravēt, tāpēc tagad tās aizaugušas. Tikai rindstarpu kopšana notiek ar traktoru, ko lienē no kaimiņiem. Stādījumus īpaši nemēslo un nekopj, kamēr tie ražos, rudenī rīkos talku, lai novāktu augļus.
“Pirmajos gados arī cidoniju sulas ieguve bija problemātiska, jo izmantojām pašdarinātu spiedi. Gandrīz mēnesi abi ar vīru pa šķūņi mitrumā un aukstumā cīnījāmies. Pēc tam sulu vajadzēja uzkarsēt, sapildīt burkās un aizvākot. Iedomājoties, ka šis trakums man vēl priekšā, pārņem drebuļi,” saimniece noskurinās.
Viņa stāsta, ka saimniekam esot uzticējusi klientu meklēšanu, kas viņam labi izdodoties, lai realizētu sulu. Izrādās, ka cidoniju sulas tīkotāju esot pietiekami un iepriekšējos gados sulas visiem nepieticis. Daudzi to lietojot citronskābes vietā, gatavojot sīrupu un sukādes. “Pagaidām neesam reģistrējušies kā zemnieku saimniecība, lai izvērstu uzņēmējdarbību. Sākotnēji bija tāda doma, bet sapratām, ka papīru kārtošana ir dārgs un apnicīgs process. Tomēr vajadzēs saņemties un visu novest līdz galam, tad varētu paplašināt stādījumus. Pārliecinājos, ka laba ir tā sertifikātu būšana. Kā trīslitru burku ar sulu aizved analīzēm – viss der un sertifikāts rokā. Brīnos, kam tik daudz tās sulas, bet laikam jau vajag,” prāto Baiba.
Viņa spriež, ka arī šis rudens būs veiksmīgs cidoniju realizācijai, jo dārzos ir maza ābolu un bumbieru raža. Saimniece izpētījusi, ka apkārtnē cidonijas neviens neaudzē. Vienīgie konkurenti ir smiltenieši, kas Gulbenē tirgojas ar sulu.
Nemitīgi rodas jaunas idejas
“Varētu neaudzēt neko, bet, dzīvojot laukos, tas būtu stulbi. Vienā vakarā ar vīru ēdām vakariņas un priecājāmies, ka to pagatavošanai nekas nav pirkts veikalā. Galvenā jaunu ideju autore esmu es. Vīrs lai tik spēj tās īstenot. Zinu, ka ar lopkopību vairāk nenodarbošos, lai gan vienu brīdi domāju, nu tik zirgus turēšu un jādelēšu. Lopi cilvēku “piesien” pie mājas. Nekur nav iespējams ne aiziet, ne aizbraukt. Dārzu var atstāt suņu uzraudzībā.
Visādus trikus esam izmēģinājuši. Vēl ir padomā pievērsties ķiršu audzēšanai, jo zemes pietiek. Dažus jau esmu iestādījusi. Arī zemeņu lauks ir. Tās vīrs izkopis kā princeses. Mēģinājām ogas nedaudz pārdot. Visas izķēra ar ķeršanu, jo citiem bija maza ogu raža. To redzot, nožēloju, ka paši tik daudz apēdām. Sabrauca ciemos Rīgas radi, ēd ogas un slavē, bet es tik nesu bļodu pēc bļodas. Tā arī lielāko daļu izbaroju,” Baiba nedaudz pabēdā.
Arī Eiropas Savienībai gatavojas
“Ja neko citu jaunu nevarēšu izdomāt, tad paslēpšos krūmājā, kad ārzemnieki brauks raudzīt eksotiskos Latvijas laukus, es viņiem rādīšos. Lai redz vietējos iedzīvotājus. Kaut kur lasīju, ka viņi aizaugušās platībās kaut ko meklēs. Es būšu priekšā,” joko Baiba un stāsta, ka, sākoties jaunajam mācību gadam, visas dienas paies skolā, kur viņa ir angļu un vācu valodas skolotāja.
“Tālmācībā apgūstu arī spāņu valodu, jo vecākā meita ar ģimeni dzīvo Ņujorkā, bet viņas vīramāte saprot tikai spāniski. Kad aizbraucām ciemos, neko spāniski nezināju pasacīt, kā govs un piens. Tagad varēsim papļāpāt. Kas nu zina, kad tā ciemošanās sanāks. Laukos jau darba pietiek,” piebilst saimniece.
Pārsteidzoši, ka Baiba nekautrējas atzīt, ka nav dzimusi lauksaimniece, un atrodas nemitīgu meklējumu varā. Iespējams, ka tad, kad viņa atradīs īsto lauksaimniecisko aicinājumu, viss izdosies. Šobrīd viņa joprojām atceras kluso Ziemeļvidzemes pilsētu Alūksni, kur, dzīvojot un strādājot, tikai ieklausījusies laucinieku sarunās par to, kāda raža tīrumā padevusies, cik govs devusi pienu, kādas cenas tirgū un tamlīdzīgi.
“Man nemitīgi galvā rosās idejas, lai gan apzinos, ka nav ne jaudīgas tehnikas, ne strādnieku, ne arī plašu zināšanu . Klausos, ko cilvēki iesaka, kaut ko palasu, arī eksperimentēju. Saprotu, ka ar divām cilvēka rokām iespējams paveikt daudz, tomēr ne tik daudz, lai varētu izvērst lielražošanu. Tai ir nepieciešams pamatkapitāls. Ar ideju vien nepietiek,” secina Baiba.
