Lai kā arī laucinieki nerunātu, ka dzīvnieku turēšana pilsētā ir to mocīšana, tomēr cilvēks pilsētā vēlas savā tuvumā suni vai kaķi, vai kādu citu mazāku zvēriņu.
Lai kā arī laucinieki nerunātu, ka dzīvnieku turēšana pilsētā ir to mocīšana, tomēr cilvēks pilsētā vēlas savā tuvumā suni vai kaķi, vai kādu citu mazāku zvēriņu.
“Strādājot veterinārajā aptiekā, izjūtu, ka kaķu pilsētā ir vairāk. Taču saimnieki suņus biežāk ved pie daktera, vakcinē. Toties speciālo barību vairāk pērk kaķiem,” saka Gulbenes veterinārās aptiekas “Faunā” īpašniece, veterinārārste Elita Lesiņa.
Kaķi pilsētā ir vieglāk turēt. Tas itin labi jūtas arī dzīvoklī (sevišķi tad, ja ir kastrēts vai vakcinēts). “Kaķis pierod dzīvoklī un nemaz negrib ārā. Mājas kaķītim viss ārā liekas šausmīgs un briesmīgs, bet mājās – pazīstams un savs,” saka E.Lesiņa. Turpretim suni regulāri ir jāved pastaigāties, saimniekam ir zināmi pienākumi. Ne katrs vēlas tos uzņemties. Laukos sunītim nereti visa dzīve paiet piesietam pie ķēdes. Pilsētā ir citādi.
Ir pret uzpurņiem pilsētā
E.Lesiņa domā, ka pilsētā sunim, ko pavada saimnieks, nav vajadzīgs uzpurnis. Esot cilvēki, kas vispār baidās no suņiem neatkarīgi no tā, ir vai nav dzīvniekam uzpurnis. “Ja sunim nav uzpurņa, saimniekam ir iemesls lieku reizi uzrunāt suni vārdā. Tas radīs drošības sajūtu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka suns ar visu uzpurni lieliski prot iekost,” saka E.Lesiņa. Viņa uzsver, ka cilvēkiem nevajadzētu iet tuvu klāt svešam sunim, glaudīt to, jo nekad nevar zināt, vai dzīvniekam tas patīk un kā viņš reaģēs. Esot bijuši gadījumi, ka miermīlīgs suns pavadā piepeši iekož, kad garāmgājējs sadomā to pamīļot. Un tad, ja suns ir bijis nepazīstams vai nevakcinēts, drošības labad glaudītājam pašam jāsaņem potes pret trakumsērgu. Ārste uzsver, ka no nikna suņa nav jēgas bēgt. Nedrīkst izrādīt bailes un nekādā gadījumā nevajag vicināt rokas, jo tas tikai izaicina dzīvnieku.
Līdzīgi bārabērniem
Cilvēku līdzjūtība pret klaiņojošiem suņiem esot izteiktāka nekā pret kaķiem. Latvijā ir vairākas suņu patversmes, ko uztur ar ziedojumiem, taču kaķiem nav nevienas patversmes. “Es neatzīstu, ka cilvēki žēlumā pret kaķiem ļauj tiem savairoties bezgalīgi. Tad jau labāk ir sterilizēt kaķenīti, bet runci – kastrēt,” saka ārste. Un tomēr saprotama ir cilvēku vēlēšanās pabarot kaķus, kas dzīvo pažobelē. Dzīvnieciņi tad savu labdari ielāgo un gaida. Gulbenē viņa zinot vismaz trīs suņus, ko saimnieki paņēmuši no dzīvnieku patversmes. “Tas ir savādi, bet par visiem trim suņiem saimnieki saka – tie ir ļoti uzticīgi. It kā jūtot, ka ir izglābti, pažēloti,” stāsta E.Lesiņa. Cilvēki stāstījuši, ka izvēlēties sev dzīvnieku nebijis viegli, jo patversmē visi suņi uz pakaļkājām apkārt dancojuši un izrādījuši, ko kurš māk. Liekas, ja viņi varētu runāt, tad katrs teiktu: “Paņem mani!” Gluži kā bārenīši bērnunamā.
Ķērājus nenosoda
Lai arī cik sāpīgi tas nebūtu, katrā lauku mazpilsētā reizi pa reizei viesojas klaiņojošu suņu un kaķu ķērāji. Skats ir netīkams un dvēseli plosošs, taču cilvēki cenšas ieviest kārtību un pasargāt pilsētas iedzīvotājus un viņu mājdzīvniekus no nedziedināmas kaites, ko sauc par trakumsērgu. Tāpēc E.Lesiņa nenosoda tos, kas dara šo darbu.
Pēc viņas domām, klaiņojošu dzīvnieku tvarstīšanai un iemidzināšanai jānotiek pēc iespējas korektāk, nesāpīgāk. Lai dzīvnieki nemocītos. “Būtībā tā ir cilvēku vaina, ka pasaulē ir klaiņojoši mājdzīvnieki,” saka ārste.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Elita Lesiņa.
Vecums: 31 gads.
Izglītība: 1992.gadā pabeigta Jelgavas Lauksaimniecības universitātes, Veterinārās medicīnas fakultāte.
Šodien: vairāk ārstē mazos mājdzīvniekus.
Ģimenes stāvoklis: ir vīrs Jānis un 11 gadus vecs dēls Oskars.
Vēl mājās ir: četrus gadus veca kaķenīte Pīka.
