Interesanti, ka mūsu aptaujā, kā svinēsiet Jāņus, liela daļa atbild, ka nesvinēs. Katram jau savas domas, kāpēc Jāņi tā uzkrituši uz nerviem. Varbūt negaršo alus vai siers, vai kaitina lielais Līgo tracis kaimiņa sētā un piedzērušies līgotāji, bet varbūt vienkārši gribas atpūsties no ikdienas. Katrā ziņā man arī nekad nav garšojis alus, nepatīk līgotāji, kas piesedz to ar kārtīgu iedzeršanu un pēc tam braukšanu ar visām no tā izrietošajām sekām, taču Jāņi kā svētki man patīk. Man vienmēr ir paticis iebrist pļavā un salasīt jāņuzāles, vienalga, kādi kuru gadu laikapstākļi. Jau iepriekš es noskatu savu īpašo vietiņu, kur saplūkšu jāņuzāles, un pētu, kā kas šogad saziedējis – zvaniņi, pīpenes, sveķenes, vanagzirņi, āboliņš. Un šogad pļavas ir īpaši krāšņas un bagātas ar vienkāršajām lauku puķītēm. Tā ir tāda mana meditācija. Es nemaz neesmu tik liels dabas draugs, ne arī zaļā dzīvesveida piekritēja no matiem līdz papēžiem, man nav arī tautas tērpa, bet es brienu un plūcu. Un sapinu arī vainagu katru gadu un priecājos par pļavu rotu, ieliekot puķes vecmāmiņas zaļajā krūzē, kas saglabājusies no ulmaņlaikiem. Domāju, ka vairums dažādu paaudžu latviešu sieviešu lasa puķes un pin vainagus, un dara to un darīs. Un ir labi, ka kaut viena tāda tradīcija iet caur gadu desmitiem, simtiem. Man arī patīk Jāņos apsēsties pie kopīga galda un pasēdēt ar tuvajiem cilvēkiem, aprunāties, uzdziedāt pa kādai līgodziesmai. Vasara taču ir tik īsa! Ir noteikti jāizpilda latvieša noteiktais obligātais minimums: jāpļauj zāle, jāravē dārzs un puķudobes, jāizaudzē tomāti, jāapēd septiņi kilogrami zemeņu, jāaizbrauc ceļojumā vismaz pa Latviju, jāapmeklē jūra un koncerts brīvdabā. Un jādomā, kā lai visu paspēj, jo ir taču vēl arī jāstrādā! Tā šodien skrienam pa dzīvi paātrinātā tempā, tāpēc man Jāņi ir tāds mirklis, kad nedaudz apstāties un atslēgties no visa, un atkal un atkal iebrist siltā ūdenī. To novēlu izdarīt arī jums, jo ūdens šovasar ir tik silts – tā ir īsta dabas dāvana, kas jāizmanto! Priecīgus Jāņus!
