Stāmerienā droši vien nav tāda cilvēka, kas nepazītu darbīgos pagasta iedzīvotājus un bijušos skolotājus Leonīdu un Līgu Brosovus, savukārt citi rajona iedzīvotāji būs pamanījuši, ka šie cilvēki katru gadu ir neiztrūkstoši Bānīša svētku dalībnieki Stāmerienā. Līga un Leonīds ir aktīvi, atraktīvi, sirsnīgi un enerģiski cilvēki, kas, kopā dzīvojot, jau aizvadījuši 50 garus mūža gadus un šovasar svinēja zelta kāzas.
Līga ir dzimusi Stāmerienā, savukārt Leonīds ir dzimis kaimiņu – Stradu – pagastā, taču, kad viņam bijuši kādi trīs četri gadi, ģimene pārcēlusies uz Stāmerienu. “Tēvs strādāja Stāmerienas pilī par galdnieku un mūrnieku, māte – par apkalpotāju. Tad sākās skolas gadi, pirmie gan tika aizvadīti Gulbenes skolā, jo tēvs aizgāja uz kādu brīdi strādāt Gulbenē, bet pēc tam atkal atgriezos Stāmerienā. Kopā ar šo meiteni mācījāmies un teātri spēlējām,” stāsta Leonīds. “Vienā klasē gan nemācījāmies, Leonīds mācījās vienu gadu vecākā klasē. Skolas laikā mūsu draudzība īsti vēl nesākās, bet ballēs gan jau kopā dejojām,” atceras Līga. “Kā tad es varēju tad mest acis uz viņu – viņa tak bija skolotāju meita. Šad tad arī sabāra par palaidnībām klasē,” stāsta Leonīds. “Mēs esam īsta skolotāju dinastija – mamma un tētis bija skolotāji, es, brālis, brāļa sieva, arī mūsu jaunākais dēls un tagad arī mazmeita mācās par skolotāju,” atklāj Līga.
Viss sākas ar vēstuļu rakstīšanu
Tālākais dzīves ceļš Leonīdu aizveda uz Rīgu, kur viņš mācījās 12.arodskolā par atslēdznieku un pēc tam sāka strādāt Rīgas vagonu rūpnīcā. Viņam tika piedāvāta arī iespēja mācīties tālāk par arodskolas skolotāju toreizējā Ļeņingradā. “Mācoties Ļeņingradā, brīvlaikā Leonīds brauca uz mājām un atkal mēs ballēs tikāmies un dejojām,” stāsta Līga. “Tad arī ieskatījos šajā meitenē. Kad es devos dienēt, sākās vēstuļu rakstīšana. Tā arī aizsākās mūsu draudzība,” atklāj Leonīds.
Viņu sarakstīšanās ilga sešus garus gadus. Leonīds pa to laiku bija nosūtīts arī dienestā uz Ķīnu. Pēc četrarpus gadus ilga dienesta viņš tika atvaļināts un atgriezās turpināt mācības Ļeņingradā. Pēc skolas beigšanas Leonīdu gribēja nosūtīt strādāt uz Akmoļinsku, kas atrodas aiz Urāliem, taču laimīgā kārtā viņam izdevās atgriezties Latvijā un tika piedāvāta iespēja strādāt Jaungulbenes arodskolā. Tad arī Leonīds katru sestdienu sāka mērot ceļu uz Stāmerienu un tikties ar Līgu.
Līga pēc Stāmerienas skolas beigšanas vēlējās kļūt par aktrisi, taču tobrīd aktieros neviens neuzņēma, bet arods kaut kāds bija jāmācās, tādēļ Līga tika aizgāja mācīties uz Valmieras pedagoģisko skolu. Pēc tam viņa sāka strādāt Balvu rajonā, bet pavisam drīz viņa atnāca strādāt uz Stāmerienu, kur visu turpmāko mūžu arī nostrādāja.
Sarakstās mammas dzimšanas dienā
“Kad es sāku strādāt Jaungulbenē, mēs jau sākām runāt par kāzām, bijām jau pat nolikuši datumu – 6.novembri, taču man pēkšņi paziņoja, ka jādodas uz kvalifikācijas celšanas kursiem uz Baltkrieviju un atteikties nevarēju,” stāsta Leonīds. Viņš mājās nebija veselu gadu. “Jau tad norunājām, ka, tiklīdz viņš atgriezīsies, tā noteikti rīkosim kāzas. Tās bija noliktas uz 1958.gada 26.aprīli,” atceras Līga. “Taču mana mamma ļoti negribēja, ka mēs precamies Stāmerienā, jo visiem ziņkārīgajiem būtu ko skatīties, tā mēs nolēmām pieteikties Jaungulbenē.”
Līgas un Leonīda precības bijušas ļoti īpatnējas. Paši viņi tagad par tām gardi smej. “13.aprīlī – tā bija svētdiena – mēs devāmies pieteikties. Bijām jauni un dumji – svētdienā taču ciema padome nestrādāja. Taču mums izdevās atrast sekretāri. Sākumā bijām domājuši tikai pieteikties, taču nolēmām pajautāt, vai nevaram sarakstīties uzreiz. Sekretāre pabrīnījās, bet sarakstīja ar’. Tā mēs sarakstījāmies tādi paši kā bijām, gredzenu mums nebija, jo tos nemaz nedrīkstēja likt, sekretāre vien pasniedza mums puķes un mēs varējām doties prom. Leonīds pavadīja mani uz autobusu, un es ar laulības apliecību rokās devos mājās. Mammai tieši todien bija dzimšanas diena – laulības apliecību pasniedzu viņai kā dāvanu,” atceras Līga.
Tad pienāca 26.aprīlis, un kāzas tika rīkotas mājās. “Kāzu svinībās mēs bijām 43 cilvēki. Baltu kleitu tolaik nedrīkstēja vilkt, taču man krustmāte no Amerikas to bija atsūtījusi, un man bija balta kleita. Atceros, ka Leonīda darbabiedri mani arī nozaga, taču viņam izdevās mani atrast,” stāsta Līga.
Darbs sagādā prieku
Tā laimīgā laulības dzīvē aizritējuši Līgas un Leonīda mūža gadi. Drīz vien Leonīds pārcēlies strādāt uz Stāmerienas tehnikumu, bet pēc tam sācis strādāt arī skolā. Līgas un Leonīda ģimenē piedzima divi dēli – Dacis un Didzis, kam šobrīd jau pašiem ir bērni. Līga un Leonīds lepojas ar četriem mazbērniem – trīs mazmeitām, kas šobrīd jau studē augstskolās, un mazdēlu, kas mācās 10.klasē.
Līga un Leonīds Stāmerienas skolā nostrādājuši līdz pat pensijas gadiem. “Tie bija paši skaistākie gadi. Skolotājas darbs man sagādāja lielu prieku,” stāsta Līga. “Kādus tik priekšmetus netikām mācījuši. Kad nebija kāda skolotāja, nācās aizvietot. Tiku aizvietojis arī Līgu, mācīju bērniem dziedāšanu un meitenēm mājturību. Strādāju arī vēl tad, kad jau biju aizgājis pensijā,” atceras Leonīds.
Līga un Leonīds visu mūžu ir bijuši aktīvi cilvēki. Viņi ir spēlējuši teātri, piedalījušies pagasta aktivitātēs, bijuši vedēji vairākiem pāriem, savu artavu ieguldījuši arī baznīcas atjaunošanā un svētavota sakārtošanā. Arī Bānīša svētku pasākumi Stāmerienā nav iedomājami bez viņiem. Pagasta priekšsēdētājs Raitis Apalups Līgai un Leonīdam savulaik ir teicis, ka tie jau nebūšot nekādi svētki bez viņiem un viņu andelēšanās. Pagasta iedzīvotāji viņus vērtē kā izpalīdzīgus, laipnus, smaidošus un atsaucīgus padomdevējus.
Vienmēr un visur ir kopā
Tā vien šķiet, ka šo darbīgumu, degsmi un enerģiju viņi gūst viens no otra. “Mēs nevaram viens bez otra iztikt. Ja Leonīds kaut kur aizbrauc uz ilgāku laiku, es pie loga vien stāvu un gaidu, kad viņš atgriezīsies,” saka Līga. “Mēs ilgojamies viens pēc otra. Vienmēr un visur esam kopā. Bet, ja ir kāds šķiršanās brīdis un ja tas ir bijis ilgāks, tad jo mīļāka atkal ir satikšanās,” atzīst Leonīds.
Šovasar pagasta padome vairākiem pāriem, kas laulības dzīvē aizvadījuši kopā ilgus gadus, rīkoja skaistu pasākumu. “Mums tā bija zelta kāzu jubileja. Tas bija brīnišķīgs notikums. Beidzot pēc 50 gadiem mēs varējām arī mīt gredzenus. Kad to darījām, piecas reizes nozvanīja baznīcas zvans. Tas bija neaizmirstami, atkal jutāmies kā tikko precējušies,” atceras Līga. “Savukārt bērni mums sagādāja īpašu kāzu jubilejas dāvanu – mazu, skaistu mašīnīti. Tas mums bija liels pārsteigums. Bērni vienmēr rūpējas par mums un atbalsta mūs,” saka Leonīds.
Kad Līgai un Leonīdam jautājam, kāds ir viņu ilgās kopā būšanas noslēpums, viņi spriež, ka tā ir ticība ģimenei, mīlestībai un saticībai. “Šobrīd jauniešiem pietrūkst mīlestības. Viņi vienā vakarā iepazīstas, pēc pāris dienām liekas gultā, bet vēl pēc pāris – jau šķiras – viss viņiem jau ir izdzīvots. Mūsu iepazīšanās laiks ilga sešus gadus. Jo ilgāks ir šis iepazīšanās, arī prombūtnes laiks, jo stabilāka, manuprāt, ir dzīve. Un pirmā mīlestība nerūs. Mūsu dzīvē tā arī ir bijis. Ja reiz esmu precējies, vienmēr ir jābūt uzticīgam. Es Līgu mīlēju tādu, kāda viņa bija, mīlu tādu, kāda viņa ir, un mīlēšu tādu, kāda viņa būs. Ģimenes dzīvi pārkāpt ir grēks,” secina Leonīds.
