Nav tā, ka Eiropa ir tikai balta un laba, bet Turcija – melna un slikta
Uzvārds Rrumbullaku Iritai palicis pūrā no pirmā vīra albāņa, ar ko viņa astoņus gadus dzīvojusi Krētas kūrortpilsētā Hersonisā. Tagadējais simpātiskās blondīnes dzīvesbiedrs Kuršats Arslans pēc tautības ir turks.
Pirmo reizi ierodoties Turcijā, Iritu visvairāk pārsteidzis un šokējis fakts, ka drošības labad tur jāievēro daži nerakstīti likumi, “ja nevēlies tapt par kārdinājumu svešu vīriešu acīm, iekulties pārpratumos vai nepatikšanās”.
Irita Ķikase pēc vidusskolas izglītojusies arodvidusskolā, iegūstot viesnīcu servisa darbinieka specialitāti. Viesmīles darbā izturējusi tikai vienu mēnesi un saņēmusi pirmo dzīves mācību. “Sapratu, ka neesmu gatava darbam tādas kvalitātes restorānā: trūkst pieredzes un neesmu pietiekami komunikabla.” Meitenei izdevies dabūt darbu vienkāršā lauku kafejnīcā. Tur nostrādātie pieci gadi, kā pati atzīst, sākuši veidot viņas personību: “Agrāk biju kautrīga, nedroša, pat bailīga. Šis darbiņš palīdzēja kļūt atvērtai, runātīgai. Un kafejnīcas apmeklētāji bija mani labākie skolotāji.”
Simpatizē ārzemnieku attieksme
Jautāta, kāpēc par partneriem izvēlas ārzemniekus, Irita ir atklāta: “Dzīvojot mazpilsētā, nepaveicās satikt sakarīgu vietējo puisi: visi, kuri vēlas labāku dzīvi, ir aizbraukuši. Palikuši vien pensionāri, bezdarbnieki un neliela iedzīvotāju daļa, kas strādā skolā, slimnīcā, maizes ceptuvē un dažos privātajos uzņēmumos. Pārcelties uz lielāku pilsētu nevēlējos pirmās rūgtās pieredzes dēļ. Būtu jādzīvo patstāvīgi, tam vēl nejutos gatava. Turklāt mani vienmēr ir interesējis viss, kas saistīts ar ceļojumiem, citām zemēm, citu tautu kultūru.”
Kā daudzi mūsdienās, arī Irita ar savu nākamo vīru Besniku Rrumbullaku, ar iesauku Niko, iepazinusies internetā. “Niko ļoti atšķīrās no vietējiem puišiem, kurus līdz tam biju satikusi. Viņš mani pieņēma un uztvēra savādāk, attieksme bija citāda.”
Daudzus gadus Grieķijas salā Krētā dzīvojušais albānis uz mēnesi ieradies Latvijā un iepazinies ar draudzenes ģimeni. “Manējie viņu pieņēma. Sarunājām, ka vasarā braukšu ciemos uz Krētu. Lai pavadītu tur brīvdienas un, iespējams, atrastu darbu. Nevarēju turēties pretim iespējai tikt prom no pilsētiņas, redzēt citu zemi un pasauli. Jā, un mainīt dzīvi.”
Atšķiras uzskati un vērtības
Vasarā jauniete devusies uz Krētu, tas bijis pirmais ceļojums viņas dzīvē. “Atradu bārmenes darbu grieķu restorānā, un pirmie iespaidi par cittautiešu mentalitāti bija vislabākie. Viņi ir atvērtāki, brīvāki nekā latvieši. Jutos pieņemta. Jau skolas gados man patika kultūras vēstures mācība, īpaši par Grieķiju, grieķu mitoloģiju, nu pavērās iespēja iepazīt to klātienē.”
Pēc trīs mēnešiem mājās pārbraucis pavisam cits cilvēks – patstāvīgāks, un otro pakāpienu personības izaugsmē pamanījuši visi.
Irita piebilst, ka Niko un viņa ģimene nepieder nevienai konfesijai. Albānijā draudzīgi sadzīvo gan kristietība, gan islāms. Ģimene svin musulmaņu svētkus, ne tāpēc ka piederētu šai ticībai, bet gan tāpēc, ka arī citi tā dara.
Pēc vairākiem gadiem “dzīvojām tāpat vien kopā” Irita un Besniks apprecējušies. Pavisam vienkārša ceremonija, pieticīgas kāzas dažu viesu klātbūtnē.
Labas attiecības saglabātas līdz pēdējai kopdzīves dienai: “Mums nebija nekādu problēmu vai strīdu, tikai dziļi sirdī ilgojos pēc tā, ko viņš nespēj sniegt – īpašās tuvības sajūtas, kas valda starp laulātiem pāriem. Mana lielākā vērtība dzīvē ir ģimene, mīlestība, mājas sajūta, toties nekad nav interesējusi karjera un materiālas lietas. Atšķīrās mūsu intereses un viedokļi par dažām lietām. Viņš pārāk ilgi bija dzīvojis viens, daudz ko nepieņēma, daudz kam nepiekrita. Tāpēc mūsu ceļi pašķīrās.”
Vīra bērnus iemīl kā savējos
Pēc aiziešanas no pirmā vīra Irita nedaudz padzīvojusi Latvijā, bet tad pārcēlusies uz Turciju, tūristu pilsētu Manavgatu, kur mīt jau divarpus gadu. Tagadējo draugu Kuršatu Arslanu nejauši sastapusi interneta vietnē “Facebook”.
“Viņam ir divi bērni no iepriekšējās laulības. Bērni mani pieņēmuši un mīl kā savu mammu. Arī es viņus mīlu kā savējos. Pašai bērnu vēl nav, bet plānojam. Salaulājāmies pagaidām mošejā. Dzimtsarakstu nodaļā sarakstīsimies, kad vīrs nokārtos papīrus saistībā ar bērniem – lai, apprecoties otro reizi, tos nezaudētu.”
Dzīvesbiedra atvases Irita no pirmās dienas iemīlējusi. “Vīrs ir kā pusīte no sirds, vesela sirds ir kopā ar bērniem. Puiku sauc Kuršats, tāpat kā tēti. Viņam ir 12 gadi, rudenī ies 7. klasē. Meitenes vārds ir Ejlula, viņai ir 10 gadi, rudenī ies 5. klasē. Ar vīru un bērniem sazināmies angliski. Puikam reizēm ir pagrūtāk saprast un pateikt, bet ar meiteni brīvi sarunājamies. Ejlulu bieži vien izmantoju kā tulku, jo pati vēl nezinu turku valodu tik labi. Meitene palīdz saprasties arī ar līdzcilvēkiem, kas angļu valodu nezina. Viņa ir daudzās lietās man līdzīga – patīk, kas patīk man, garšo latviešu ēdieni, kurus reizēm taisu. Reizēm tā vien liekas, it kā es viņu būtu laidusi pasaulē.”
Atbilstoši vietējām tradīcijām strādā tikai Iritas vīrs, pati dzīvo pa mājām, rūpējas par sadzīvi un bērniem. Ir tur, protams, arī strādājošas sievietes. Tagad šajā ziņā daudz kas mainoties.
“Runājot par paražām un tradīcijām, kādas piekopj un ievēro mans vīrs un viņa ģimene, nav īpašu būtisku atšķirību. Esmu iemācījusies un regulāri savai ģimenei gatavoju dažādus turku ēdienus, par ko mani slavē. Reizēm vīrs pagodina: sanākot kā viņa mammai. Tā, manuprāt, ir augstākā atzinība, ja sieviete spēj ko paveikt tikpat labi kā vīra mamma.”
Nevar ģērbties, kā ienāk prātā
Vīrs jau no pirmajām dienām Iritu brīdinājis, centies pieradināt pie vietējiem likumiem, kas attiecas uz sievieti cittautieti. “Ieteica neiet laukā vienai, bet kopā ar bērniem, neskatīties apkārt, nepievērst nekam uzmanību. Ieteica sekot līdzi, ko ģērbt – lai svārki, kleitas, šorti nav par īsu, lai viduklis nav atsegts, lai izgriezums nav par dziļu. Sākumā viņa padomus neņēmu vērā, strīdējos pretī. Taču, staigājot vienai, diezgan bieži gadījās, ka vīrieši pievērš pārāk lielu uzmanību. Atskatās, uzpīpina, reizēm pat apstājas un uzrunā. Vietās, kur tūristu nav vai arī tie ir reta parādība, esmu baltais putniņš starp pelēkajiem. Vīrieši, ieraugot gaišmatainu cittautieti vienu, domā, ka viņa ir brīva, pieejama un lūkojas pēc piedzīvojumiem. Kad tas sāka kaitināt, apgrūtināt un izraisīt diskomfortu, sapratu, ko vīrs gribēja – pasargāt mani, nepakļaut liekam riskam, pārpratumiem vai pat nepatikšanām. Un tas nav aiz egoisma, savtīgiem nodomiem. Nē! Tās ir rūpes par manu drošību. Tūristu vietās, pilsētās tik ļoti nepievērš uzmanību, jo ir pieraduši pie ārzemniekiem. Tagad vienmēr piedomāju, ko velku mugurā un kā izturos ārpus mājas, kad esmu viena. Neesot droša par savu izvēli, pajautāju vīram, taču neizjūtu apspiešanu, kontrolēšanu vai savu tiesību ierobežošanu. Tās ir patiesas rūpes un mīlestība.”
Tuvplānā redz monētas otru pusi
Kopš ierašanās brīža Irita daudz ko izvērtējusi tuvplānā. “Dzīvojot Latvijā un maz zinot par Turciju, redzam tikai monētas vienu pusi, arī to – neskaidri, jo lielākoties informācija nāk no masu medijiem. Nereti tas ir subjektīvs viedoklis. Ziņās lasīju Stambulas lidostā strādājoša pilota domas par Turciju. Bet es, lūk, daudzas lietas, kas attiecas uz politiku, zemi, tautu, tās kultūru, tradīcijām un reliģiju, iepazinu citādi. Arī Eiropu ieraudzīju no Turcijas skatupunkta. Agrāk arī es domāju kā vairums eiropiešu, ka Turcija un turki nav nekas labs. Bet, esot te, sapratu, ka nav tā, ka Eiropa ir tikai balta un laba, bet Turcija – melna un slikta.”
I. Rrumbullaku uzsver, ka musulmaņu tradīcijas arābu valstīs un Turcijā atšķiras. “Turcijā, piemēram, visas sievietes nestaigā 100% apklājušās. Neesmu redzējusi nevienu turku sievieti melnajā parandžā. Ja tādu izdodas redzēt, tā nav turciete, bet gan kāda no Sīrijas emigrantēm. Turku sievietes ģērbjas dažādi. Ir, kas seko reliģijas tradīcijām un apģērbā izmanto lakatiņus, garus svārkus, garas bikses, glaunus, plānus plašķus. Daudzas tērpjas mūsdienīgi, atklāti nesekojot reliģijas tradīcijām. Mana vīra ģimenes sievietes izvēlas parasto apģērbu, taču vienlaikus piekopj dažas musulmaņu tradīcijas, piemēram, ramadānu (gavēņa mēnesi). Mani tas nekādi neietekmē un neapspiež. Jā, turki ir diezgan spēcīgi šīs reliģijas pārstāvji, bet tas neizpaužas uz āru, netiek demonstrēts, izrādīts. Ticība ir sirdīs, raksturā, garā. Man ļoti simpatizē viņu patiesā un dziļā mīlestība pret savu zemi, tautu. Ik uz soļa var just saglabātās ģimenes vērtības. Vecāki, vecvecāki, tantes un onkuļi viņiem ir svarīgi. Šī lielā cieņa, respekts pret vecāko paaudzi pārsteidz.”
Plāno braukt uz Latviju
Irita nav centusies ikdienā kaut ko ieviest no mūsu kultūras, jo uzskata –viņas mīļajiem vispirms jāapciemo Latvija. Mēģinājusi gan ik pa laikam pagatavot latviešu ēdienus, pēc kā pati sailgojusies. Ne visi ģimenei iegaršojušies: turku un latviešu virtuve tomēr atšķiras.
“Esmu iemācījusies turkiem piemītošās labās lietas: viņu stingro spēju pastāvēt par sevi, savām domām, cieņu pret sevi kā sievieti. Iemācījos sevi pasargāt, aizstāvēt un neļaut sev būt par kārdinājumu svešām acīm. Justies mīlētai, lolotai, lutinātai no vīra, viņa bērnu, kā arī no viņa ģimenes puses.”
Pēdējoreiz viņa bijusi Latvijā 2014. gada novembrī, tikmēr ļoti svarīgā komunicēšana ar dzimtenē palikušajiem nav pārtrūkusi. “Gan māsa, gan draugi ļoti ātri pieņēma krasās izmaiņas manā dzīvē. Vienīgi mammai grūti samierināties: dzīve Turcijā atšķiras. Mamma sajuta, ka šeit esmu pavisam citā pasaulē, tālu prom no Eiropas valstu kultūrām. Ar māsu sarakstāmies katru dienu. Gan mammai, gan māsai aptuveni reizi nedēļā piezvanu. Kuršats ar manu ģimeni klātienē vēl nav iepazinies, bet agrāk ir bijis daudzās Eiropas valstīs un paviesojies arī Rīgā. Viņa brālēns ir precējies ar krievu tautības Latvijas iedzīvotāju.”
Iritas dzīvesbiedrs ir beidzis divas augstskolas. Turcijā studējis elektroniku, Eiropā ieguvis izglītību kā datoru programmētājs, inženieris, taču savā profesijā nav strādājis. Veicis dažādus darbus ostas muitā, bijis arī menedžeris fabrikā. Pašlaik vīrietis strādā vienkāršāku darbu saistībā ar ugunsdrošības sistēmām.
“Problēma ir tā, ka, mainot darbu, bieži vien jāmaina arī dzīvesvieta. Jo attālumi starp pilsētām ir lieli. Un tas izmaksā padārgi. Turcijā dabūt labu darbu bez pazīšanās pagrūti, savukārt, veicot vienkāršus darbiņus, ienākumi ir mazi. Ja strādā tikai viens no ģimenes, šeit dzīves līmeni grūti uzlabot. Bērni aug, jādomā par viņu izskološanu. Ar tādu aldziņu laist bērnus universitātē ir neiespējami. Tāpēc apsveram domu par pārcelšanos uz Latviju.”
