Kā pirmie uz pirmā ledus vienmēr piesakās asari un līdakas.
Asaris pieder pie tām zivīm, kas izteikti mājo baros. Vasarā vēl šur tur var redzēt peldam vientuļu strīpaini, bet ziemas periodā tie sāk pulcēties pēc lielumu kategorijām. No šī apstākļa arī izriet copes veiksme.
Āliņģi
Tie, kas ir gatavi meklējumiem un kam pietiek spēka izurbt aptuveni 50 āliņģu, visbiežāk, kā likums, lielo asari atrod. Tie, kam spēka tā mazāk vai slinkuma tā vairāk, meklē no iepriekšējās dienas maksimāli lielāku laukumu ar pēc iespējas vairāk izurbtiem ledus caurumiem. Tas sola cerības, ka varbūt kāds būs mēģinājis iebarot un līdz ar to lielais asaris vai kāda cita zivs joprojām atradīsies zem vakardienas āliņģiem.
Patlaban asari vairāk jāmeklē tieši piekrastes rajonā. Ja vieta nepazīstama, es ieteiktu rīkoties šādi. Izvēlamies rajonu un virzienā no krasta uz vidu izurbjam vismaz sešus āliņģus romba izkārtojumā. Attālums no āliņģiem, asarus meklējot, būs septiņi metri un ne mazāk. Pirmkārt tā varēs noskaidrot gultnes slīpumu no krasta attiecībā pret vidu, bet sāniskie āliņģi dos iespēju novērtēt, cik līdzena šajā vietā ir ūdenskrātuves apakšējā daļa. Kad āliņģi izurbti, nākam atpakaļ un katrā urbumā ar barotavas palīdzību nolaižam šķipsniņu motiļu. Atkal atgriežamies pie pirmā urbuma un sākam strādāt. Pirmās divdesmit copes minūtes sadalām uz visiem āliņģiem neatkarīgi no copes esamības vai neesamības. Tad, esot pie pēdējā, varam izsecināt, kas notiek un kuri urbumi „strādā”, kuri ne.
Inventārs
Kā zināms, jo lielāks asaris, jo tam vairāk patīk ātrs, parupjš dribls. Protams, gadās arī dažādi izņēmumi, tomēr pamatu pamats ir tieši šāds. Ar resnām auklām un milzīgām mormiškām aizrauties nevajadzētu. Vajag iziet pēc principa – jo smalkāk, jo labāk, bet atrast to robežlīniju ne katram ir pa spēkam. Lielas kļūdas pieļaujam jau mājasdarbu posmā. Zinu daudzus makšķerniekus, kas uz ziemas copi aizbrauc ar sagatavotām divām vai trim mazmakšķerītēm. Nu kas no tā labs var iznākt? Nekas. Tādā situācijā ir jābūt izcilam veiksmes faktoram, kas visbiežāk atnāk ciemos vēlā pavasarī uz pēdējo ledu, kad zivis skābekļa pieplūduma dēļ ir manāmi aktivizējušās un īpaši nepievērš uzmanību tam, kas tiek piedāvāts. Pašreizējā brīdī situācija ir stipri citādāka. Līdz ar to nepieciešams lielāks dažādo mormišku piedāvājums. Kāpēc gan jānodarbojas ar to piesiešanu uz ledus, ja visu var sagatavot siltā mājoklī?
Tagad konkrētāk. Kaut arī asaris ir izteikts plēsoņa un sasniedz diezgan iespaidīgus izmērus, nez kāpēc daudziem šķiet, ka auklas resnumu un mānekļa lielumu vajadzētu palielināt attiecībā uz citām zivīm ar tiem pašiem izmēriem. Jā, asarim proporcijās pret tāda paša izmēra balto zivi ir lielāka mute (plēsoņa taču), tomēr, manuprāt, inventārs paliek tas pats. Piemēram, paliels plicis ar savu „pumpēšanu” ir daudz bīstamāks auklu rāvējs nekā asaris. Pēdējam, lai to dabūtu uz ledus, vistrakākie gājieni sākas fināla fāzē, kad asaris ir pievilkts pie izurbtā āliņģa apakšējās daļas, jo tad tas, tāpat kā forele ziemā, iesāk traku riņķa danci gar ledus malu.
Šādā veidā tiek neglābjami plēsta aukla, kas pēc katra tāda „svarīgāka” strīpaiņa būtu jāpārbauda. Ja asaris ir aptuveni līdz 250–300 gramu smags, tad pilnīgi pietiek ar 0,10 milimetru aukliņu, ja izmantojam STROFT, tad arī 0,08 milimetru, jo šī aukla nebūt neatbilst saviem izmēriem un ir krietni resnāka, nekā tiek rakstīts uz spolītes. Tas gan attiecas arī uz citām auklām.
Vajadzētu likt aiz auss, ka pašreiz, kad ledus biezums ir sasniedzis tikai 10 centimetru, skābekļa zivīm pietiek un tās mīļu prātu dzīvojas seklumā un pie paša krasta. Ļoti bieži ir nācies novērot, it kā pašsaprotamas lietas, kad pie krasta piestāj auto, vīri izraušas ārā un bezmaz vai tādā kā skrējienā uzdrāžas uz ledus vismaz simts metru no krasta. Pa to laiku vietējais opītis, apsēdies pašā krastmalā, kur dziļums nepārsniedz 20 centimetru, un velk vienu pēc otra smukus asarus.
Uz pirmā ledus ir jābūt līdzi līdaku makšķerei. Pašreiz līdakas ir ļoti aktīvas, un bieži vien no viena āliņģa var dienas laikā izvilkt visu pieļaujamo normu. Nevajadzētu aizmirst, ka neatkarīgi no tā, ar kādām makšķerītēm copējam, vienlaikus izurbtajos āliņģos drīkst atrasties ne vairāk par divām mazmakšķerītēm.
