Ejot pastaigā pa Spārītes parku Gulbenē, manīju, ka bērni pikojas un ceļ sniegavīru uz Brāļu kapu kopiņām. Pirmajā brīdī no filozofiskā viedokļa varētu likties, ka jaunā paaudze taču neko nezina par karu un negrib zināt – ir miera laiks. Bet latvieši taču izceļas ar kapu kultūru. Pie mums tā nav pieņemts uzvesties kapsētā. Centos bērniem aizrādīt, bet viņi neņēma vērā un turpināja priecāties par sniegu, par bērnību, par dzīvi. Tāpat kā tie jaunieši, kuri vasarā tur vaļojas, atpūšas un lieto alkoholu. Man kā cilvēkam, kura bērnībā savu spiedogu ir atstājis Otrais pasaules karš, šī aina tomēr sāp. Kapi ir un paliek kapi. Nāve nešķiro cilvēkus pēc politiskās pārliecības. Turklāt Brāļu kapi Gulbenē ir kopti. Joprojām tur dusošos atceras un reizēm viņu atdusas vietas atbrauc apciemot piederīgie no kaimiņu valstīm. Par to pārliecinājos pagājušā gada 9.maijā. Eleganta dāma austrumnieciskā tērpā sēdēja uz soliņa Brāļu kapu tuvumā. Uzsāku sarunu krievu valodā. Izrādījās, ka kundze ir no Kazahstānas. Viņa mērojusi tālu ceļu, lai apciemotu savu vectēvu viņa atdusas vietā. Sieviete pateicās, ka cienām viņas vectēva piemiņu, ka esam tik labā kārtībā uzturējuši šo kapsētu, ka iespaidīgi ir arī granītā kaltie pieminekļi. Viņa teica – karš katrā ģimenē ir atstājis zaudējuma sāpes. Taisnība. To pašu varu teikt arī es, jo karā esmu zaudējis savu brāli Pēteri, kurš bija iesaukts vācu armijā un kā leģionārs pazuda bez vēsts. Manā dzimtajā Vecstrūžānu ciemā Latgalē karā gāja bojā 10 iedzīvotāji. Starp bojā gājušajiem bija leģionāri, sarkanarmieši, policisti, miliči, sarkanie partizāni, mežabrāļi. Viņiem visiem ciemā ir kopīga piemiņas zīme – krusts, kas izsaka visu. Tikai daži no šiem 10 atdusas savos dzimtajos Svētiņu kapos.
