Komponiste, pianiste druvēniete Linda Hamfrīsa saņēmusi drosmi laist klajā savās domās un sapņos sen izlolotu ceļojošo Ziemassvētku mūziklu “Es tev novēlu… mani!”.
Linda “Dzirkstelei” atklāj, ka iecere par mūziklu viņai nav likusi mieru jau daudzus gadus. 13 gadu vecumā viņa piedalījās jauno literātu nometnē “Aicinājums”. Toreiz sākusi rakstīt dzejoļus, kas bieži turpat pie klavierēm pārtapuši dziesmās. Bērnību Linda aizvadījusi Varakļānos, kur ar draudzenēm dziedājusi šīs pašas izrādes ievaddziesmu “Ziemeļbriedis”. “Tās dēļ jau toreiz daži draugi mani sauca par Ziemeļbriedi un dāvināja šī zvēriņa suvenīrus,” atminas Linda.
Vēlāk Rēzeknes mūzikas koledžas laikos pa vidu daudzajām nopietnajām pianistes mācībām viņa pamanījās improvizēt ar draugiem, un “tur tādi šedevri tapa…”. Toreiz, pedagoģu Ilonas Rupaines un Sandras Mežores mudināta, viņa sarakstījusi mūziku, kura atvērusi durvis uz akadēmiju. “Liels nopelns bija arī manai leģendārajai klavieru skolotājai Zvejsalniecei un Kačenovskas formas mācībai, kas vispār iedeva man vajadzīgās zināšanas, kā atskaņot un uzrakstīt visu to “kosmosu”, kas mēdza ieskanēties galvā reizē ar tekstiem, un tad vēl draugi, mūsu “sociāli aktīvais” dzīvoklis, kopmītnes. Tajos laikos radās šīs izrādes dziesma “Vai tas ir tikai sniegs?”, “Mūsu laiks apstājies,”, zaudējot kādu draugu, toreiz Dziesmu svētku laikā tapa “Negaidi mani šorīt” un “Ja mēs neprastu skaitīt”. Vēlāk akadēmijā radās vēl daudzas dziesmas, kuras pielāgoju mūziklam. Ceru, ka mans dārgais kompozīcijas pasniedzējs Juris Karlsons atnāks uz izrādi – arī pateicoties viņam, studiju gadi man atmiņā ir kā ļoti svētīgs laiks,” stāsta Linda.
Tautai saprotamu, taču ne primitīvu
Kad Linda atnāca dzīvot Druvienas pusē, viņa sāka strādāt Druvienā, Rankā, Stāķos un citur, vadot ansambļus. “Man mīļais Rankas sieviešu ansamblis “Menora”, kā es mēdzu teikt, ir mana “laboratorija”. Tam pēdējos trīs gados tapušas daudzas dziesmas, no kurām dažas arī noderēja mūzikla stāstam. Tirzas skolā un Druvienas “9 sauļu” nometnē, darbojoties ar bērniem, tapa dažas muzikālas izrādes, un, tās veidojot, sapratu, ka man patiešām patīk veidot muzikāli, teatrāli, horeogrāfiski tekstuālas kompozīcijas – nezinu, kā vēl lai to nosauc. Un gribējās radīt kaut ko skanīgu, krāsainu, saturīgu, mīļu. Tautai saprotamu, taču ne primitīvu! Kā mākslas darbu, ar kuru dalīties un kurš dzīvo tālāk pats bez manis. Tiešām gribas vienkārši veltīt un dāvināt to cilvēkiem, gribas, lai šīs dziesmas skan un dzīvo, lai izsējas kā pieneņpūku sēkliņas ģimenēs, tāpat kā iesējušās jau manu bērnu galvās. Un pagājušajā gadā, esot Varakļānos grupas “Galaktika” Ziemassvētku koncertā, es to sapratu. Paldies viņiem! Kā gan vēl labāk to izdarīt, ja ne ar ceļojošu Ziemassvētku izrādi visai ģimenei! Kad mans dēliņš Rojs sasniedza gadiņu, kļuva vairāk laika. Ar lielu sparu ķēros pie darba,” stāsta Linda.
Viņa atzīst, ka likās savādi pavasarī un vasarā domāt par Ziemassvētkiem, tomēr sākusi dziesmu instrumentēšanu, jo apzinājusies, ka Ziemassvētkos visiem izpildītājiem ir ļoti noslogots kalendārs. “Bija taču iecerētas septiņas izrādes vienā mēnesī! Pamazām pa vienam sameklēju un uzrunāju izpildītājus. Es visu darīju ačgārni. Nekādu projektu neuzrakstīju. Šo projektu finansēju pati, cik spēju, ar tādu lielu paļāvību uz to, ka notiks tā, kā jānotiek. Es stāstīju dalībniekiem, ka tas viss ir tāds nekomerciāls eksperiments un neviens nezina, kā tas beigsies. Viņi, pat vēl nedzirdot mūziku, uzreiz piekrita! Milzīgs prieks par šobrīd esošo komandu, kurā ir gandrīz 20 cilvēki!” saka Linda.
Viņa ilgi un rūpīgi meklējusi galvenos solistus. Baiba Bite un Salvis Sprūžs bija pirmie, kurus Linda uzrunājusi, un jau pirmajā sarunā sapratusi, ka viņi ir kā radīti šīm lomām. “Un vēl kad pieslēdzās Mārtiņš Vilsons! Balss trīcēja, kad viņam zvanīju un piedāvāju. Lēkāju pa savu lauku mājas pagalmu no prieka, ka viņš piekrita. Pateicoties Sanitai Sējānei, atradās trīs bērni ar brīnumskaistām balsīm un milzīgu skatuves pieredzi – Eremijs Sējāns, Roberta un Kristaps Kumsāri. Arī manas abas meitas – Alise Nebēdniece un Melodija Hamfrīsa – piekrita būt dalībnieku sastāvā. Sāka pulcēties instrumentu izpildītāji. Īsti virtuozi un ļoti sirsnīgi cilvēki – akordeonists Savva Zihs, vijolnieks Ingus Grīnbergs, flautiste Agnese Gabriša. Aizņemtos grafikus izdevās sabīdīt arī ar kontrabasistu Mārci Lipski, kurš, kā izrādās, ir ģeniāls “kadrs”. Viņš kopā ar bundzinieci Kseniju Petrovu izveidoja visām dziesmām kvalitatīvu basa un ritma pamatu. Mūsu pulkam pievienojās arī talantīgais jaunais ģitārists Artūrs Dāvis Ābele. Pie Leona Sējāna ierakstu studijā ierakstījām visas izrādes dziesmas. Neticami, bet divās dienās izdevās ierakstīt 17 dziesmas! Tik lielam sastāvam tas iespējams tikai ar lielu entuziasmu un profesionalitāti,” stāsta Linda.
Bet, kā izrādās, tas vēl bijis tikai sākums brīnumiem. Ar lielu degsmi un iedvesmu pieslēdzās arī horeogrāfe Ilze Jankovska un scenogrāfe Meža Eva. “Ar kādu vieglumu Ilze pārvērš dziesmu tekstus un melodijas kustībās! Evai savukārt ir spējas gandrīz no nekā radīt skaistumu un atrast miljons iespēju, lai vide pārvērstos tieši tajā, ko viņa vēlas,” priecājas Linda.
Tas būs stāsts par brīnumiem
Mūzikla pamatā ir stāsts par draudzību, ilgām, mīlestību, par šķiršanos un satikšanos atkal. Galvenie tēli Ance un Ludis ir labākie draugi kopš bērnības. Viņi pavada daudz laika kopā kāda senlaicīga koka nama bēniņos līdz brīdim, kad tiek nolemts ēku nojaukt, un bērnu ceļi šķiras. Seko nenosūtītu vēstuļu rakstīšanas laiks. Pēc 15 gadiem abi satiekas jau pieauguši…
“Tas būs kaut kas dikti mīļš! Es ticu, ka izrādes melodijas un vārdi vēlāk skanēs ausīs un paliks sirdī. Izrādes stāstā ir ievīti daudzi gabaliņi no manas dzīves. Arī dziesmu teksti ir pilni ar manām atmiņām un sajūtām, kas piedzīvotas slimnīcā, nometnēs, bēniņos un tā tālāk. Skatoties šo izrādi, es pamanītu, ka tas ir cits laiks – vienkāršāks, pacietīgāks. Tas ir par laiku, kad vēl lasījām grāmatas bez bildītēm no vāka līdz vākam, sūtījām vēstules, braukājām ar galīgi nobraukātiem divriteņiem līdz vēlai tumsai, “čupojāmies” neaizslēgtos pagalmos, būvējām sniega mājas, pēc tam žāvējām pa diviem pāriem cimdu uz kāpņutelpu radiatoriem. Un, protams, ložņājām bēniņos un būvējām “štābiņus”,” atklāj Linda.
Šis nebūs stāsts par izrotātām eglēm un Ziemassvētku vecīti, arī ne par dāvanu kastēm spožos papīros. Tas būs stāsts par tām dāvanām, kas tiešām ir ko vērtas. Tas būs stāsts par brīnumiem, kas notiek klusi – bez uguņošanas un bez rūķīšiem. “Protams, ka rūķīšiem nav ne vainas, tikai nepārprotiet. Tikai reizēm tieši ap gadu miju gribas kaut ko pa īstam tuvu, mazu un mīļu – kā apskāvienu, kā sajūtu, ka neesi vientuļš, ka esi mīlēts un gaidīts, ka visskaistākais ir spējā saskatīt skaistumu un spēt palikt tajā, izvēlēties būt labākam, saražot sevī pietiekami gaismas sev un dalīties ar to,” uzsver Linda.
Par Lindu
◆ Linda Hamfrīsa (dzimusi Sārne) dzimusi Varakļānos, bet tagad dzīvo Druvienā.
◆ Precējusies ar Tomu Hamfrīsu.
◆ Mācījusies Varakļānu mūzikas skolā, Rēzeknes mūzikas koledžā, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā.
