Gulbenietim Zintim Kuprišam, kurš vārdadienu svinēja 5.janvārī kopā ar vēl 537 šā vārda īpašniekiem, ir veicies, jo puiša vaļasprieks – būt dīdžejam – un tiešais amats – ugunsdzēsējs – ir arī sirds aicinājums.
“Man patīk mammas dotais vārds, jo cilvēkus, kuriem būtu vārds Zintis, īpaši daudz nepazīstu. Arī īpašu iesauku izdomāt grūti. Vienīgi skolas laikā dažkārt kāds nosauca par Ziņu. Pie sava vārda esmu pieradis,” stāsta Zintis.
Strādā ar publiku
Aptuveni 14 gadus puisis brīvajā laikā labprāt organizē dažādus pasākumus jauniešiem un ir dīdžejs. Savā dzimšanas dienā – 24.oktobrī – jau trešo gadu pēc kārtas Zintis organizēja pasākumu Lizuma kultūras namā, kur, kā viņš uzskata, esot vislabākā un atsaucīgākā publika. ”Būt par dīdžeju ir mans vaļasprieks. Ģimenē esam vairāki brāļi. Savulaik, kad viņi brauca uz diskotēkām, ko rīkoja Igors Vīcups, arī es posos līdzi. Pirmo reizi tas bija, kad mācījos 9.klasē Galgauskas pamatskolā. Vērojot, kā Igors strādā, sapratu, ka arī pats vēlos to darīt. Sākumā biju viņa palīgstrādnieks un palīdzēju nest mūzikas aparatūru. Iepazinos arī ar Aivaru Kočānu, kurš veic pasākumu apskaņošanu. Izzināju dažādus tehnikas noslēpumus. Droši vien viņiem jau biju apnicis ar saviem nebeidzamajiem jautājumiem,” smejas Zintis. Puisis kā dīdžejs labprāt muzicē arī kāzās, atzīstot, ka, atšķirībā no brāļiem, nav apguvis neviena mūzikas instrumenta spēli. “Man patīk strādāt ar publiku, jo būt par dīdžeju nenozīmē tikai mainīt diskus ar ierakstiem. Ir jābūt atraktīvam, jāspēj uzrunāt un sadarboties ar publiku. Pasākumam ir jābūt ar kvalitāti. Žēl, ka Latvijā ir grūti izsisties vadošajos dīdžejos, lai uzstātos kādā Rīgas klubā, jo visur valda draugu princips,” atzīst Zintis.
Sava darba fanāts
Trešo gadu Zintis Gulbenē strādā ugunsdzēsības un glābšanas dienestā un ir jaunākais vada komandiera vietnieks. “Esmu šā darba fanāts. Man nerūp darba algas samazinājums, jo esmu gatavs cilvēkiem palīdzēt jebkurā gadījumā. Pamatskolas laikā aizrāvos ar militārām lietām, bet tad Galgauskā nodega kultūras nams. Tieši tolaik literatūrā rakstījām domrakstu, kad izdzirdējām, kā sprāgst šīferis. No skolas skrējām, lai palīdzētu kaut ko glābt. Toreiz par visu izrādīju interesi, tāpēc ugunsdzēsēji teica: “Kādreiz atnāc pie mums, mēs tevi atcerēsimies. Pēc pamatskolas aizbraucu uz Aizkraukli, lai apgūtu ugunsdzēsēja arodu,” stāsta Zintis. Trīs gadu laikā puisis palīdzējis atrast arī septiņus bojā gājušos, tāpēc viņam piederot atradēja rekords.
