Pirms 70 gadiem kādā rudens dienā Smildziņas kundze ieraudzīja, ka izmazgātā un kaltēšanai izžautā veļa ir netīrāka, kā bija pirms mazgāšanas.
Pirms 70 gadiem kādā rudens dienā Smildziņas kundze ieraudzīja, ka izmazgātā un kaltēšanai izžautā veļa ir netīrāka, kā bija pirms mazgāšanas. Veļa bija apmētāta ar dubļiem.
Policija vainīgos atrada tajā pašā dienā un paziņoja skolai. Otrā dienā pēc rīta lūgšanas visu skolēnu un skolotāju priekšā izveda vainīgos skolniekus – Leonu un Evaldu. Direktors informēja par vakardienas notikumu un teica, ka vainīgie ir notraipījuši ne tikai veļu, bet arī skolas godu.
Uz jautājumu: “Kāpēc svieda dubļus?” – zēni atbildēja: “Gribējām viņai atdarīt par to, ka mūs noķēra, kad atejā pīpējām.”
Tad direktors paziņoja: “Par smēķēšanu tualetē atzīme uzvedībā samazināta uz 4, bet tagad par veļas aptraipīšanu atzīme būs samazināta uz 2. Nākamā nopietnā pārkāpuma gadījumā vainīgo izslēgs no skolas.” Vakarā abi zēni, viņu vecāki un klases audzinātāja gāja atvainoties Smildziņas kundzei.
Tagad – pēc 70 gadiem pagājušajā ziemā kādā vakarā manā logā sāka lidot spēcīgi sviestas sniega pikas. Izgāju ārā un logu nofotografēju. Pēc tam lūdzu policijas palīdzību.
Noskaidrojās, ka sniega sviedējas bija divas apmēram 12 gadus vecas meitenes – meitene A no labi situētas ģimenes un meitene B no nelabvēlīgas ģimenes. Meitene B nekavējoties rakstiski atvainojās, pēc tam kopā ar māti atnāca atvainoties un pastāstīja: “Sviedām abas, tikai man bija grūti iesviest pa stikliem, jo nav spēka. Mājā nav ko ēst, iztieku ar to, ko dod skolā pusdienās, bet meitene A iespaidīja akmeņus sniega pikās un precīzi svieda pa stikliem.”
Par materiālo zaudējumu atlīdzināšanu meitenes B māte atbildēja: “Fotouzņēmumus es nepasūtīju, un man tie nav vajadzīgi, tu tos aizsūtīji policijai. Policijai arī prasi, lai maksā par filmu attīstīšanu un fotogrāfijām, bet loga stiklošanai man nav naudas.”
Ziema pagājusi, bet meitene A ar māmiņu, kura strādā par grāmatvedi, nav uzskatījušas par vajadzīgu atvainoties un kompensēt invalīdam nodarītos zaudējumus. Žēl, ka lielu ļaunumu māte nodara bērnam, radot iespēju un palīdzot izvairīties no atbildības. Skumji, ka nav kas bērnam un mātei pamāca: “Tev nav tiesību darīt citiem sliktu tāpēc, ka esi bagāts. Izdari katru dienu kaut ko labu, un tu būsi laimīgs. Ja sirdī tev ir Dieva miers – tā ir vislielākā bagātība pasaulē.”
Gribētu zināt, vai skolām ir kontakts ar policijas nepilngadīgo lietu inspekciju? Vai skolas zina par šeit minēto meiteņu huligānisko rīcību un kā uz to reaģē? Vai meitenēm, kuras sit logus invalīdiem, un meitenēm, kuras nesit logus invalīdiem, 21.gadsimtā ir vienādas atzīmes uzvedībā? Vai skolēni par labiem darbiem saņem uzslavu vai pamudinājumus un balvas? Man sistemātiski trūkst naudas zāļu iegādei, bet tagad man jāmaksā arī par bagātās ģimenes bērna huligānisko izklaidēšanos. Grāmatvede nejutīs, ka invalīdam trūkst pretsāpju tabletes.
Varbūt skola un darbavieta var palīdzēt uzvest uz gaišāka ceļa vecākus, kuri uzauguši sarkanās miglas maldos un paši no tiem nespēj atbrīvoties.
Latvijai ir kaimiņvalsts, kura par pastrādātajiem noziegumiem neatvainojas. Eiropā Vācija Izraēlai atvainojās un izmaksā lielas kompensācijas. Mēs taču esam ceļā uz Eiropu, tādēļ būtu laiks sākt apgūt Eiropas kultūru.
Uzskatu, ka policijas pārvaldei, zinot, ka huligāniskā rīcībā nodarītie zaudējumi būs jāsedz cietušajam, vajadzēja meiteņu vecākiem uzlikt soda naudu. Ja nemaksā cietušajam, lai maksā valsts kasē nodarīto zaudējumu summu vismaz trīskāršā apmērā.
Aiz saplaisājušā loga stikla sēdošais invalīds
