Labāk lai mani reizēm paplucina paēdis Eiropas Savienības tīģeris, nevis aprij badainais austrumu lācis. Pie šādas atziņas esmu nonācis, iepazīstoties ar tiem materiāliem un atziņām, kas ir pieejami katram iedzīvotājam.
Labāk lai mani reizēm paplucina paēdis Eiropas Savienības tīģeris, nevis aprij badainais austrumu lācis. Pie šādas atziņas esmu nonācis, iepazīstoties ar tiem materiāliem un atziņām, kas ir pieejami katram iedzīvotājam.
Līdz referendumam, kad izšķirsies Latvijas liktenis, kur paliksim – vai Eiropas bagāto valstu saimē vai pelēkajā zonā kā maza saliņa, palicis mazāk kā mēnesis. Šodien katram pašam sev jāuzdod jautājums – kā balsot – “par” vai “pret”. Man bieži iznāk tikties ar dažādu uzskatu cilvēkiem, itin bieži runā par to, kā balsosim 20.septembrī. Ne mazums ir tādu, kas cenšas mani pārliecināt, ka Eiropas Savienībā nav jāstājas. Kad lūdzu saprotami motivēt šādu izvēli, skan skaidrojumi, kas vēl vairāk stiprina manu pārliecību balsot “par”. Vienkāršots pamatojums, ka mēs tagad tīri labi dzīvojam, nebūdami Eiropas Savienībā. Vienīgi viņi aizmirst to, ka mēs jau esam Eiropas saimes apritē. Neredz to, ka ik gadus no Eiropas Savienības saņemam lielu finansiālu atbalstu. Saka, ka jau tagad mūsu veikali pilni ar pārtikas produktiem un citām precēm, par ko nesenā pagātnē pat nevarējām iedomāties. Pasakot Eiropas Savienībai “nē”, ar to noslēgsim robežas. Pārtikas preces un viss bagātais preču klāsts nāks pie mums vai nu kontrabandas ceļā, vai no valsts, kas robežojas ar mums, piemēram, Lietuvas, kura noteiks savas cenas. Baidos, vai tas būs mums izdevīgi. Kur tirgosim mūsu ražojumus, arī lauku labumus, ja uz Eiropas valstīm durvis būs ciet? Cits arguments teikt “nē” ir Šveice un Norvēģija. Viņi nav Eiropas Savienības biedri, bet dzīvo ļoti labi. Jā, tā ir patiesība. Bet ja nu mēs sakām “A”, tad jāpasaka arī “B”. Šveice ir bagāta, jo viņas banku seifos glabājas pasaules nauda milzīgos apmēros. Un šie procenti, ko par glabāšanu saņem bankas, ir valsts bagātība, arī Šveices rūpniecība ir attīstīta.
Norvēģija ir bagāta ar dabas resursiem. Tur ir nafta, gāze un zivīm bagātas nozvejas vietas. Ko pasaulei, Eiropai varam piedāvāt mēs? Mūsu banku seifos pasaules nauda neglabājas. Mūsu “zaļais zelts” – meži – drīz pārvērtīsies krūmu audzēs.
Daži prāto, ja neiestāsimies Eiropas Savienībā, Krievija mums pagriezīs smaidīgu seju. Lētāk pārdos degvielu, gāzi un daudz ko citu. Jā, tas tā varētu būt, taču jāsaprot, ka par velti mēs neko nesaņemsim. Lielais kaimiņš pieprasīs Latvijai veidot valdību, kas kā pieradināts sunīts skries Maskavas pavadā. Kas tad notiks ar latviešu valodu? Nepārprotami pieprasīs, lai otrā valsts valoda ir krievu valoda. Vai tiešām mēs atkal gribam atgriezties purvā, kur bijām 50 gadus?
Domājot teikt Eiropas Savienībai “jā” vai “nē”, jāsaprot, ka pēc iestāšanās uz brokastlaiku nekas strauji nemainīsies. Paliks bagātais slānis un nabagi. Būs daudz pārēdušos un būs tādi, kas iztiek ar maizi un ūdeni. Arī pensijas uz burvja mājienu nepalielināsies. Bet būs radīta iespēja, saņemot Eiropas Savienības naudu, sakārtot mūsu rūpniecību un lauksaimniecību. Tas viss dos iespēju palielināt strādājošo algas, kas pavērš iespēju palielināt gan pensijas, gan pabalstus.
Vēl viens aspekts par labu Eiropas Savienībai ir mazbērni un mazmazbērni. Ja mēs 20.septembrī teiksim Eiropas Savienībai – “nē”, viņi nākotnē mūs nolādēs, jo būsim laupījuši iespēju izglītoties, strādāt un apgūt visu jauno, ko sniedz pasaule. Pirms iesim balsot, nopietni padomāsim, kādu ceļu nākotnē iet.
