Vakar rīta ziņās Valsts prezidents Andris Bērziņš uz jautājumu vai Saeimas deputātiem vajadzēja palielināt algas par 100 latiem, atbildēja, ka krīze taču beigusies un algu ierobežojumi tika noteikti uz laiku. Deputāti gan jau paši zinot, kā viss jādara. Var jau būt, ka tā tas arī ir, bet rodas jautājums, kāpēc tad, piemēram, probācijas dienesta darbinieki rīkoja protesta mītiņu pie Ministru kabineta, lai izcīnītu pilnu darba nedēļu un apstākļus, kādi bija pirms krīzes. Arī viņi taču ir valsts iestāde, kas no kaut kā savulaik atteicās, lai palīdzētu Latvijai izdzīvot grūtajos krīzes apstākļos. Vai nebija pašsaprotami viņiem atgriezt tādus darba apstākļus, kādi bija pirms krīzes? Un vai tik ļoti labi dzīvojam, ka kapitālsabiedrību valdes locekļiem bija jāplāno palielināt algu tik nesamērīgi? Turklāt, palielinot šiem vadītājiem algas un vispār kaut kam palielinot algas, lielāka kļūst arī vidējā darba alga valstī, no kuras, savukārt, rēķina algas deputātiem… Protams, labi, ka valdība tomēr ierobežoja šo algu apmēru – izstrādāja jaunu formulu un noteica konkrētus rādītājus, pēc kuriem aprēķinās valdes priekšsēdētāja un valdes locekļu ikmēneša atalgojuma apmēru, jo tas izraisījis pietiekami lielu sabiedrības neizpratni. Es gan teiktu – sabiedrības sašutumu. Manuprāt, tādā visai latviešu tautai sāpīgā jautājumā kā algu palielināšana vajadzētu sākt ar mazumiņu un tikai tad, ja viss plaukst un zeļ, ķerties pie lielākām summām. Ļoti gribētos, lai krīze būtu beigusies ne tikai Saeimā, bet arī visā Latvijā un jo sevišķi iedzīvotāju maciņos.
