Tā ir pierasts, ka par svecēm vairāk runājam, tās pērkam un iededzam laikā, kad nakts stiepjas garumā, bet diena saraujas, jo cilvēki tāpat kā augi tiecas pretim gaismai.
Tā ir pierasts, ka par svecēm vairāk runājam, tās pērkam un iededzam laikā, kad nakts stiepjas garumā, bet diena saraujas, jo cilvēki tāpat kā augi tiecas pretim gaismai.
Daukstu pagasta iedzīvotāja Aija Smeile ir tā saradusi ar svecēm, ka var par tām runāt stundām ilgi, var katru no 400 svecēm apmīļot. Divas reizes gadā viņa veic prāvās sveču kolekcijas inventarizāciju. Aija iekārtojusi piezīmju bloku, kurā sveces ierakstītas, tās grupējot pa tēmām, piemēram, “Ziedi”, “Dzīvnieki”, “Priekšmeti”, “Ziemassvētki” un tamlīdzīgi. Sveces viņa sadalījusi divās grupās – ikdienā, svētkos dedzināmās un kolekcionējamās.
“Mācījos Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā. Studentam vienmēr ir daudz vaļas, arī kāda kapeika kabatā, tāpēc aizbraucu uz Rīgu un nejauši aizgāju uz dekoratīvo sveču izstādi. Pat iedomāties nevarēju, ka sveces var būt tik skaistas un dažādas! Visvairāk mani pārsteidza pusotru metru augsta svece, darināta kā Rīgas Doma ērģeles. Izgājusi no izstādes, sapratu, ka pasaulē ir skaistas lietas. Pēc vairākiem gadiem, atkal būdama Rīgā, iegājusi antikvariātā, atkal ieraudzīju skaistas sveces ar krāsainām parafīna rozēm, kas tolaik bija modē. Ļoti gribējās vienu nopirkt, bet svece maksāja desmit rubļus. Vīram Jānim, ko saucu par Lāčuku, teicu, ka dzimšanas dienā pati sev nopirkšu dāvanu. Tā arī izdarīju. Vīrs, manus niķus un stiķus zinādams, neteica neko, bet mana mamma, ieraugot sveci un uzzinot tās cenu, bija šokā,” smejas Aija.
Arī šī svece vēl nerosinājusi krāšanas ideju. Pamazām veikalos sastopamo sveču vienveidību sākušas izskaust dažādas parafīna figūriņas, kas iekarojušas Aijas sirdi, līdz viņa atskārtusi, ka top sveču kolekcija.
Traukiem jāpārceļas uz pagrabu
“Mājās nekad nevar iedegt sveču par daudz. Man šī nodarbe ārkārtīgi patīk, pat nezinu motivāciju, kāpēc tā. Ja ir sveces, nolēmu, ka jābūt arī svečturim. Gribēju, lai tas būtu mākslinieka gatavots deviņžuburu kroņlukturis. Tagad man tāds ir – tapis pēc mana zīmējuma. Kad vienā laikā deg deviņas sveces, tas ir fantastiski!” stāsta Aija.
Pie sasniegtā viņa nav apstājusies, jo drīz vien radusies atkal jauna ideja – vajadzīgs trīspakāpju svečturis 15 svecēm.
“Viens ir mana iztēle un fantāzijas lidojums, otrs – mākslinieka iespējas to pārvērst realitātē,” prāto Aija.
Pamazām sveču skaits audzis līdz brīdim, kad sekcijas plauktos tām pietrūcis vietas, tāpēc Aija traukus, kas pirms tam lepni gozējušies aiz stikla, salikusi kastē un lūgusi vīram tās nonest pagrabā. Līdzīgs liktenis piemeklējis arī daļu grāmatu. Aija smejas, ka beidzot esot pienācis brīdis, kad nekas cits neatlikšot, kā ierīkot jaunus plauktus.
“Ja sveces atrodas pārāk cieši cita pie citas, tās nav pārskatāmas, bet man arvien gribas pie tām pieiet un pārcilāt skaistākās. Kādam tas varbūt šķitīs smieklīgi, bet, nopērkot sveci kaut vai par 30 santīmiem, es vismaz trīs dienas turu to uz galda, kaut ko darot, piesteidzos pie tās, apskatos un atkal prom. Tikai pēc tam lieku plauktā pie pārējām,” stāsta Aija.
Dārgākais pirkums par 18 rubļiem
Sveču krājēja nav rēķinājusi kolekcijas vērtību naudā. Viņa stāsta, ka par pašu lielāko sveci – egli – veikalā samaksājusi 18 rubļus. “Mežā koki nav mūžīgi, tāpēc arī svece gaismas un saules iedarbībā pamazām sākusi šķiebties,” Aija ar rokām mēro parafīna egles sākotnējo garumu.
Ar sievietei piemītošo romantiku viņa stāsta par svecēm – ziediem, kas piepildījuši trīs sekcijas plauktus. Zvēru figūriņas, kam atvēlēti divi plaukti, Aija sakārtojusi pēc lieluma.
“Nesaprotu, kā var aizdedzināt sveci, kas veidota kā zaķis, cālis, Salatēvs vai kāds cits dzīvnieciņš? Tāpēc arī esmu tās sadalījusi dedzināmās un apbrīnojamās,” uzskata kolekcionāre. Sveces viņa galvenokārt iegādājas Gulbenē.
“Tas jau būtu ārkārtas gadījums, ja es neapmeklētu veikalus, kur nopērkamas sveces. Ja nu ieved tādu, kādas manā kolekcijā nav! To nevaru pieļaut!”
Par kolekcijas interesantāko eksponātu Aija uzskata sveci, ko iegādājusies Rīgā, Miķeļdienas gadatirgū. Tā atgādina sešstūrainu viegli rozā zvaigzni, kam stari tiecas uz augšu, bet visapkārt ir no balta materiāla darināts pinums, kas līdzinās smalkai mežģīnei.
Sievas aizraušanos nenosoda
Aija bilst, ka vīrs šo aizraušanos nenosodot un neslēpjot prieku par kārtējo kolekcijas papildinājumu.
“Tas laikam tāpēc, ka pirms laulībām Jānim teicu, lai pieņem mani tādu, kāda esmu, jo negrasos mainīties. Ir gadījušies arī kuriozi. Nopirku sveci, kas atgādināja vafeļu glāzītē pildītu saldējumu, izrotātu ar zemenēm un lietussardziņu. Noliku to plauktā pie citām svecēm, bet Jānis, lai labāk aplūkotu, to atkal bija novietojis uz galda. Atskrēja dēls no darba, oho, saldējums, izkusīs, un no visa spēka brauca ar karoti manā jaunajā un dārgajā svecē. Par laimi, svece izturēja, bet karote gan saliecās,” smejas Aina.
Viņa neslēpj prieku, ka par viņas aizraušanos ar sveču kolekcionēšanu interesējas arī citi cilvēki, izsakot vēlmi apskatīt kolekciju. Salona “Kolāža” darbinieces viņai pat uzdāvinājušas sveci kafijas pupiņas formā.
Azartiskā kolekcionāre atklāj, ka sveces neesot vienīgā viņas kolekcija, bet tā noteikti esot pirmajā vietā.
“Agrāk es azartiski krāju apsveikuma kartītes ar ziediem. To man ir vairāk nekā tūkstotis, bet šodien kartītes ir ārkārtīgi dārgas, tāpēc apzinos, ko varu un ko nevaru krāt. Kartītes krāju kopš tā brīža, kad sāku sevi apzināties, tāpēc uzskatu, ka šī kolekcija zināmā mērā ir vēsturiska. Trešā kolekcija ir attēli ar zirgiem. Tos sāku krāt, kad mācījos 1.klasē, tam veltot daudz laika, jo neaprobežojos tikai ar attēlu izgriešanu no dažādiem žurnāliem un ielīmēšanu albumos, piemeklēju arī dzejoļus,” atceras Aija.
Viņa ir cilvēks, kas priecājas ne tikai par sveču kolekciju. Prieku viņa rod it visā, piemēram, vērojot skaistu saulrietu, satiekot sen nesatiktu cilvēku. Aija uzskata, ja cilvēks tā var priecāties par visu, tā ir Dieva dāvana, jo prieku nevar nopirkt par naudu.
“Tāpēc es atrodu sveces un sveces atrod mani, jo kolekciju veidoju ar prieku,” saka A. Smeile.
