Dzīvi bez telefona laikam nevaram iedomāties neviens. Tas der ne tikai brīžos, kad kādam jāpiezvana, liela daļa to lieto visur un vienmēr – gan lai sērfotu internetā, gan lai izlasītu e-pastus, un, protams, neizpaliek arī spēļu spēlēšana. Nevienam jau laikam arī vairs nav jaunums, dzirdot par mobilo viedtālruņu virtuālās realitātes spēli “Pokemon Go”. Tā ir izraisījusi pamatīgu ažiotāžu. Par to runā gan bērni, gan pieaugušie. Pirms aptuveni divām nedēļām tā bija lejupielādēta jau vairākus desmitus miljonu reižu, un šis skaitlis pastāvīgi pieaug. Arī Latvijā spēle ir kļuvusi par vienu no visbiežāk mobilajos tālruņos uzstādīto programmu. Pokemoni pārņēmuši arī gulbeniešu prātus. Par laimi, ne visu gulbeniešu. Arī mūsu pilsētā ir nācies novērot, kā bērni un jaunieši ielās ķer pokemonus, neievērojot un neredzot neko citu sev apkārt. Un tas jau ir bīstami. Ne velti šī spēle tiek salīdzināta ar sezonālo gripas epidēmiju. No malas raugoties, pokemonu ķērāji izskatās kā nozombēti. Ne velti sociālajos tīklos tiek skandināts par atkarību un veidotas dažādas uzrunas, akcijas, sižeti, kuru mērķis ir panākt, lai sabiedrība neaizraujas ar šo spēli.Pavisam nesen, šķiet, ka “Facebook” lasīju atziņu, ja vien cilvēki noglāstītu savus mīļos un tuvos cilvēkus tikpat bieži, cik ikdienā noglāsta savu viedtālruni… Ja vien telefona glāstīšanu mēs biežāk aizstātu ar draudzīgām sarunām… Dažiem varbūt tā var šķist pat kā neiespējamā misija, bet aizdomāties par to der.
