Gulbenes rajona policijas pārvaldes priekšnieks Dzintars Čerbakovs Vidzemē ir gados jaunākais kolēģis starp citu rajonu policijas pārvalžu priekšniekiem.
Gulbenes rajona policijas pārvaldes priekšnieks Dzintars Čerbakovs Vidzemē ir gados jaunākais kolēģis starp citu rajonu policijas pārvalžu priekšniekiem.
Lauzts stereotips par to, ka vadītāja krēslā var atrasties vienīgi cilvēks, kas jau tuvu vai ir pensijas gados. Turklāt policijā arvien biežāk vērojama prakse, ka pēc 50 gadu vecuma darbinieki dodas pelnītā atpūtā.
– Vai policijā sākusies paaudžu maiņa?
– Paaudžu maiņa policijā – tas ir dabisks process. Likums paredz, ka policijas darbinieki, sasniedzot 50 gadu vecumu, var lūgt pagarinājumu darbam policijā. Vadībā var būt pieredzējuši cilvēki gados, ar lielu darba stāžu, taču iecirkņa vai kriminālpolicijas inspektoram 60 gadu vecumā aizturēt jaunu zelli ir fiziski smagi. Neapgalvoju, ka no vecajiem darbiniekiem jāatbrīvojas un jāpaliek tikai jaunajiem. Pieredzējušam kolēģim jābūt blakus, lai jaunajam būtu, kam paprasīt padomu, jo ne vienmēr teorija un prakse ir viens un tas pats. Paaudžu maiņa ir nepieciešama, taču – saprāta robežās.
– Daudziem Gulbenē ir neskaidra jūsu kā policista loma konfliktsituācijā, kad pirms vairākiem gadiem Balvu rajonā uz policistiem šāva mežsargs, kuru bija uzdots aizturēt aizdomās par nelikumīgu alkohola tirgošanu.
– Es nevaru viennozīmīgi pateikt, ka viss notika tā vai citādi. Ir bijusi tiesa, ir atrisinājums. Nenoliedzu, ka policijas darbinieki bija pārkāpuši dažas kriminālprocesuālas normas. Taču tas nebija par pamatu tam, lai šautu uz cilvēkiem. Latgali pazīst kā dievbijīgu, katolicisku zemi, un viens no baušļiem ir – tev nebūs nokaut! Notiek slepkavība, vairumā sabiedrības ir emocionāls izvirdums: tā viņiem arī vajag! Mani uztrauc šāda cilvēku attieksme, policijas nomelnošana. Bija tādi, kas teica – ja pie manis istabā līstu, es sistu ar cirvi.
Nezinu, vai šajā konkrētajā situācijā policija tik strikti bija pārkāpusi likumi, kā to atspoguļoja presē. Likums “Par policiju” nosaka, ka, konstatējot likumpārkāpumu, ir nekavējoties jāreaģē. Tajā vakarā, kad notika traģēdija, es pats braucu stāties augstskolā. Sazvanījos ar saviem darbiniekiem un pašvaldības policistiem. Zināju, ka viņi izbrauks reidā. Tajā brīdī biju šiem cilvēkiem tiešais priekšnieks. Daļēji uzskatu, ka no manas puses šajā situācijā bija kontroles trūkums. Es nezinu, kā situācija būtu pavērsusies, ja es pats būtu bijis uz vietas.
– Kā jūsu dzīve mainījusies pēc šā traģiskā notikuma?
– Zināmā mērā tas man ir pārbaudījums, ko lēmis Dievs. Notikušais mani nesalauza, bet nocietināja sirdi pret “krutkas” tirgotājiem. Ja līdz tam es pret “točku” turētājiem zināmā mērā izturējos kā pret cilvēkiem, kuri mēģina tā sev nopelnīt iztikas minimumu, tad pēc šā gadījuma žēlums pret šādiem cilvēkiem manī zuda. Pret likumpārkāpējiem ir jārīkojas strikti. Agrāk es varbūt varēju pievērt acis, bet tagad ne. Atzīstu, ka pēc traģiskā notikuma kādu laiku vispār nevarēju izbraukt uz notikuma vietu, kur tirgo “krutku”. Likās, ka tā ir Donkihota cīņa ar vējdzirnavām, kur turklāt Donkihotam “tiek pa mizu”. Bet darbs bija jādara un, atsākot pārbaudīt “točkas”, līdzjūtība zuda. Tagad uzskatu tā: tie, kam mājās ir “točka”, nogalina cilvēkus un jūtas nevainīgi. Viņi gūst peļņu no citu nelaimes. Laukos ir ģimenes, kurās vienīgie ienākumi ir bērnu pabalsti, bet cilvēki izdzīvo. “Točku” turēšana nevar būt aizbildinājums, ka tas ir vienīgais ienākumu avots.
– Vai uz to mežsargu neturat ļaunu prātu?
– Zināmā mērā man viņa ģimenes un šā cilvēka paša ir žēl, jo viņi arī ir cietēji. Man pret viņiem nav nekāda naida. Ar savu rīcību viņi paši sevi ir sodījuši. Naidoties ar cilvēkiem – tas man nav raksturīgi. Mēdzu būt straujš, pasaku, ko domāju, reizēm vēlāk pats nožēloju. Nevaru saprast tos, kas gadiem ilgi glabā sevī naidu un moka sevi. Bībelē teikts: ja tev iesit pa labo vaigu, pagriez kreiso, varbūt zināmā mērā piekrītu. Ja sitīsi pretī, tas ne vienmēr būs labākais variants. Mēģināšana atriebties ir pretsitiens. Ir jāprot cilvēkam piedot. Tas cilvēks, par kuru runājam, arī rīkojās jūtu uzplaiksnījumā. Varbūt viņš neapzinājās, ko dara, jādomā, ka tā bija. Turēt ļaunu uz otru – tā ir sevis necienīšana. Tās būtu tikai un vienīgi personiskas ambīcijas.
– Vai ir iespējams izvairīties no korupcijas, strādājot policijā nelielā lauku rajonā, kur visi cits citu pazīst?
– Pirmkārt, tas ir atkarīgs no katra konkrētā policijas darbinieka un viņa tiesiskās apziņas. Tiem, kas te auguši, dzimuši un visu mūžu strādājuši, ir daudz smagāk nekā man, kas uz šejieni atnācis no Balviem. Visur ir draugi, paziņas. Vieni lūdz palīdzēt, otri. Palīdzēt var un vajag, taču nedrīkst pārkāpt likumu, pretējā gadījumā Valsts policija mēģinās no šādiem darbiniekiem tikt vaļā, arī es rīkošos tāpat. Mēs, policisti, esam zvērējuši kalpot Latvijas valstij, nevis indivīdiem. Varbūt runāju lozungos, tomēr policistiem jārespektē valsts, nevis personīgās intereses. Nevar noliegt, ir arī melnās avis mūsu vidū, turklāt – ne tikai policijā. Ja policijas darbinieks mēģina kādu izpestīt no atbildības, tad zināmā mērā viņš nav godīgs, jo savas un draugu intereses izvēlas par primārajām. Visiem draugiem ir jāsaprot, ka policistiem, pirmkārt, jāievēro likumi, tikai pēc tam var ņemt vērā draudzības jūtas.
– Godīgam policistam līdz ar to nav daudz draugu.
– Draugu loks ir šaurs – kolēģi policijā, prokuratūrā, tiesā. Maz ir policistu, kam daudz draugu ārpus profesionālās darbības jomas.
– Iepazīstot situāciju Gulbenē, vai radusies sajūta, ka arī mums te ir sava “mafija”?
– Nezinu, vai to var nosaukt par mafiju, bet ir grupējumi, kas vairāk vai mazāk negodprātīgi strādā biznesā. Sevišķi mežizstrādē. Gulbenē policijā biežāk reģistrē kaušanos, fizisku iespaidošanu ar miesas bojājumiem. Nedomāju, ka gulbenieši ir kauslīgāki nekā balvēnieši, taču necenšas konfliktu atrisināt mierīgā ceļā savā starpā, bet uzreiz nāk uz policiju.
– Vai policisti prot relaksēties?
– Gribētos, lai katrā policijas pārvaldē būtu psihologs, kas sniegtu palīdzību ne tikai lieciniekiem, cietušajiem, aizdomās turamajiem, bet arī policistiem. Par nožēlu tāda nav. Sabiedrībā rodas priekšstats, ka policisti relaksējas tikai piedzeroties, jo alkohols ir visvieglāk pieejamā relaksācija. Jā, alkoholisms ir rutīnas problēma ne tikai policijā, robežsardzē un citās struktūrās, tā ir visas Latvijas problēma. Nepiekrītu tiem, kas uzskata, ka policijā strādā tikai nodzērušies tipi, kas nekur citur nevar atrast darbu.
Zināmā mērā darbs policijā pārvēršas rutīnā, kad sāk likties – katru dienu dari vienu un to pašu. Ne visiem pietiek gribasspēka sevī kaut ko mainīt, piemēram, darba metodes. Es tāpat kā iepriekšējais Gulbenes rajona policijas pārvaldes priekšnieks atbalstu tos darbiniekus, kas mācās, paaugstina profesionālo kvalifikāciju un izglītības līmeni. Studējošie saņem apmaksātu mācību atvaļinājumu. Ir cilvēki, kam vieglāk piedzerties un “nolūzt”, nevis pilnveidot sevi profesionāli un aktīvi atpūsties brīvajā laikā. Neviens nav ideāls. Draugu kompānijā visi iedzeram. Tomēr varbūt labāk ir nevis piedzerties, bet brīvajā laikā būt kopā ar ģimeni, ar bērniem uzspēlēt futbolu. Zinu daudzus policistus, kas ir kaislīgi makšķernieki, mednieki, aktīvi sporto, piedalās kultūras dzīvē.
– Vai nav tā, ka darbs policijā paņem tik daudz emociju, ka maz kas paliek pāri privātajai dzīvei?
– Visvairāk cieš ģimene, tie cilvēki, kurus mīli. Ja cilvēks lietišķos kontaktos neizrāda, ka ir problēmas, tad mājās viņu tuvinieki redz tādu, kā šis cilvēks jūtas patiesībā. Policistu dzīvesbiedriem būtu jāceļ piemineklis no zelta, jo viņi visu redz un saprot. Laulātie, kas ir policisti, labi saprot viens otra problēmas, bet cietēji ir bērni. Nezinu, kādai vajadzētu būt situācijai, lai neciestu neviens.
– Kā jūs pats ikdienā relaksējaties?
– Tā nav, ka nepatikšanu dēļ vai tad, kad vajadzīga atslodze, es skrienu uz krogu. Darbojos deju kopā “Nebēda” Balvos, iepriekš gandrīz desmit gadus vadīju folkloras kopu “Rekavas Dzintars”, tā relaksējos, darbojoties kultūrā. Ir draugi, ar kuriem kopā svinam jubilejas, svētkus.
– Vai policistu darba atalgojumu uzskatāt par pietiekamu?
– Atalgojums ir nepietiekams ne tikai policistiem, bet arī ārstiem, skolotājiem. Par policistu atalgojumu man ir divējāda nostāja. No vienas puses uzskatu, ka atalgojums ir daudzmaz pietiekams, kaut gan noteikti nenodrošina policistu vajadzības. Sevišķi tad, ja policists ir vienīgais apgādnieks ģimenē, kurā ir bērni. Taču no otras puses – esmu strādājis skolā un zinu, cik atbildīgs ir šis darbs un cik slikti atalgots. Skolotāja atbildība atšķirībā no policista atbildības ir mazāk tiesiska, vairāk morāla. Skolā es strādāju gandrīz vai divas slodzes un saņēmu 70 latu algu, bet, atnākot uz policiju un tikko sākot strādāt, uzreiz jau saņēmu 90 latu algu! Tajā pašā laikā atzīstu, ka policista darbs ir nepietiekami apmaksāts. Policisti strādā virsstundas. Eiropas Savienības standarti paredz 40 stundu darba nedēļu. Latvijā policists strādā uz pusi vairāk. Tagad policijas iecirkņa inspektors vidēji “uz papīra” saņem 200 latu algu. Bet, kad atrēķina nodokļus, tad iznāk vien tik, lai knapi savilktu galus. Tāpēc nav jābrīnās, ka nākamajā dienā pēc algas saņemšanas dažam ir atdoti visi parādi un naudas vairāk nav. Jācer, ka, Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā, policistiem algas palielināsies. Uzlabosies arī materiāli tehniskā bāze policijā.
– Jaunas tehnoloģijas ienāk arī policijas darbā, piemēram, videonovērošana.
– Tas ir pozitīvi. Videonovērošana var palīdzēt noziegumu atklāšanā. Tas arī disciplinē. Kad cilvēks apzinās, ka viņu novēro, viņš neatļaujas kaut vai nospļauties, ejot pa ielu. Saprot, ka viņu var saukt pie administratīvas atbildības. Gulbenes pilsētas domē runāsim par iespēju palielināt videonovērošanas kameru skaitu pilsētā. Tam ir profilaktiska nozīme. Iespējams, ar laiku braukšanas ātruma ierobežošanas kontroli policijā varēs veikt ar videokameru palīdzību. Daudzi joprojām policiju uzskata par represīvu, nevis servisa iestādi. Izklausās nenopietni, taču policija sniedz pakalpojumu – garantē drošību uz ielām.
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Dzintars Čerbakovs.
– Vecums: 35 gadi, pēc horoskopa Ūdensvīrs.
– Dzimšanas vieta: Balvu rajons, Viļaka.
– Izglītība: pabeigta Daugavpils Pedagoģiskā universitāte, iegūstot bioloģijas un ķīmijas skolotāja specialitāti; nepabeigtas studijas Rēzeknes Augstskolas Humanitārajā fakultātē, kur studēta psiholoģija un kultūras vēsture; studē Policijas akadēmijā Publisko tiesību studiju nodaļas 5.kursā.
– Strādājis: par skolotāju Rekavā un gandrīz deviņus gadus policijā, iepriekšējais amats – Balvu kriminālpolicijas priekšnieka vietnieks ekonomisko noziegumu jautājumos; kopš 2004.gada 27.aprīļa – Gulbenes rajona policijas pārvaldes priekšnieks.
– Ģimenes stāvoklis: šķīries.
– Sapnis: redzēt seno civilizāciju zemi Dienvidameriku un piramīdas Ēģiptē.
– Moto: “Nenožēloju neko, kas ar mani dzīvē ir noticis.
