Gribu pastāstīt par šīsvasaras iespaidiem Gulbenē. Vasaru pavadu laukos, tāpēc nolēmu Gulbenē iegūt autovadītāja apliecību.
Gribu pastāstīt par šīsvasaras iespaidiem Gulbenē. Vasaru pavadu laukos, tāpēc nolēmu Gulbenē iegūt autovadītāja apliecību.
Autoskolas parasti darbojas vakarpusē, bet es ar autobusu Gulbene – Ūdrupe varu tur nokļūt dienas vidū. Sazvanīju Autoapmācības centru, kur man piedāvāja iespēju mācīties tā saucamajā bezdarbnieku grupā no pulksten 10.00 līdz 14.00. Autoskolas vadītājs I.Zvirgzdiņš laipni izkārtoja visu, lai es varētu nodarboties. Domās salīdzināju uzskates līdzekļu bagātību šeit ar to trūcīgo, ko vēroju Rīgas autoskolās, kuras pirms tam apmeklēju, meklēdams vietu, kur mācīties. Tikt pie datora vingrināties te nebija šķēršļu. Par braukšanas instruktoru man “piestiprinātais” P.Buliņš ar pedagoģisku pieeju gan humora garā, gan citādi mācīja braukt pa Gulbenes ielām. Es, būdams skolotājs pensijas gados, nodomāju – kaut beidzis Pedagoģijas augstskolu, savā laikā tā bieži nepratu apieties ar skolēniem. P.Buliņš bija patiesi ieinteresēts, lai es arī šādā vecumā dabūtu autovadītāja apliecību, par to viņam vēlreiz jāpateicas. Gulbenes ielās šoferi tā nedrāžas pa gājēju pārejām kā Rīgā, korekti dodot tiem priekšroku. Varbūt tas ir vietējo autoskolu darbības nopelns, – daudz mašīnu ar mācību trīsstūri te braukā cauru dienu. Beidzot pienāca laiks, kad nokārtoju teorijas un pēc tam braukšanas eksāmenu CSDD, kas gadījās lietainā, vējainā dienā. Uztraukumā pielaidu vairākas neprecizitātes, ko eksāmena pieņēmējs J.Paiders beigās izskaidroja. Nebija vērojama tendence, kā teikt, izgāzt. Braukšanas instruktoram pēc tam teicu, ka tas bija grūtākais eksāmens manā mūžā. Un tā beidzot Gulbenes CSDD saņēmu braukšanas apliecību un grāmatu “Auto ceļvedis”. Pieradis pie skolu paražām, nospriedu, ka jaunajiem šoferiem vadītāja tiesības varēja pasniegt svinīgāk, dodot attiecīgus novēlējumus par braukšanas kultūru.
Sēdot parkā uz soliņa, arī bija dažādi vērojumi, uzklausīju trūcīgu pensionāru dzīves stāstus, piesēdās blakus jaunieši, kuri pieprasīja, lai iedodot kādu naudiņu, – esot bezdarbnieki. Kur Gulbenē tik daudz bezdarbnieku – radās jautājums. Braucot autobusā, secināju, ka šoferi ir kļuvuši kulturālāki – katru reizi deva biļeti bez atgādināšanas. Un tā es šovasar apguvu Gulbeni kā pilsētu, pārzinu visus ielu krustojumus, dabūju autovadītāja apliecību, satiku vairākus bijušos skolēnus (kādreiz strādāju Lejasciema vidusskolā) un tamlīdzīgi, kas kopā dod pozitīvu gaisotni nākotnei.
