Pauze profesionālajā karjerā gulbenietei Ilzei Boldānei nenozīmēja raudāšanu spilvenā vai bezdarbību. Pusotra gada laikā, kopš darbību ir pārtraukusi viņas ilggadējā darbavieta – vācu šūšanas uzņēmums “Nienhaus & Lotz Lettland” – viņa nebija zaudējusi cerību atrast sev tīkamu nodarbi tepat pilsētā, novadā vai vismaz tuvākajā apkārtnē. Tā sakritis, ka septembrī viņa atkal sāks strādāt. Tas notiks tepat, Gulbenes novadā.
Ar spītību spēj daudz panākt
Tā sakritis, ka īsi pirms krīzes iestāšanās savā karjerā Ilze ir atradusi labu atbalsta punktu – sportu. Un tas neļauj padoties stresam brīžos, kad dzīvē viss neiet kā pa sviestu. Gadus piecus viņa skrien vismaz četras reizes nedēļā. Uz to pamudinājusi meita Linda, kura pirmā sākusi skriet pusmaratonu (21,0975 kilometrus). “Nodomāju – vai tad es nevarēšu?!” saka Ilze. Savu mūžu viņa tik garas distances nebija veikusi, skolas gados taču vairāk par trīs kilometriem nebija jāpieveic! Traka ideja!
Ilze ir saskaitījusi, ka četros gados ir noskrējusi 34 pusmaratonus, 3 maratonus, mēnesī sakrāj 200 līdz 300 noskrietus kilometrus.
Ilze saka, ka gadus 20 vispār nebija sportojusi. Kopš studiju laikiem. Taču laikam jau tas vecais raugs, kas viņā bija kādreiz ielikts, nekur nebija pazudis. Viņai kopš bērnības bijis fiziskais rūdījums. Bez variantiem, jo piecus kilometrus garais ceļš no mājām uz skolu un atpakaļ bija jāmēro kājām jebkuros laikapstākļos diendienā. “Tā mēs toreiz visi kūlāmies uz skolu. Atceros – no rīta bija tumšs. Reizēm pa sniegu bija jābrien vai jāorientējas miglā,” viņa saka. Skolas gados fizkultūras stundas Ilzei neesot sagādājušas grūtības. Darījusi visu. Ar sportu “uz tu” viņa bijusi, arī studējot Jelgavas Lauksaimniecības universitātē. Tieši tur viņa pirmo reizi pati sev pierādīja, ka ar savu spītību daudz ko spēj panākt. Ilze, studējot Jelgavā, beidzot iemācījās peldēt. “Pirms tam nemācēju nemaz. Jelgavā trīs reizes nedēļā cēlos un jau pulksten 6.00 peldēju peldbaseinā. Man vajadzēja iemācīties! Tolaik aktuāla bija tāda disciplīna sportā kā GDA daudzcīņa ar skriešanu, šaušanu un peldēšanu,” stāsta Ilze.
Nevar bez labiem sporta apaviem
Pirms noskriet savu pirmo pusmaratonu, vispirms pagājis gads cītīgos treniņos. “Viegls jau nebija tas atpakaļceļš uz sportu. Labi, ka senais pamats bija. Ne jau velti saka – ja kāds pēc 50 gadiem pēkšņi sadomā sākt skriet, agrāk to nedarījis, lai uzreiz skrien uz slimnīcas pusi,” smej Ilze. Pirmo pusmaratonu viņa apņēmusies pieveikt divās stundās. Plānā iekļāvusies. Finišējusi 1 stundā un 59 minūtēs. “Tad sākās azarts. Ne jau velti saka, ka dalība iecienītajā taku skrējienā “Stirnu buks” ir kā sava veida narkotika. Tā ir atmosfēra. Nav svarīgi, kā es tur noskrienu. Kad es nevaru paskriet, es vienkārši eju. Es baudu dabu. Skaisti!” saka Ilze.
Sākumā viņas mērķis bijis neatpalikt no meitas, tad – pārbaudīt savu iespēju robežu, bet tagad – vienkārši izbaudīt skrējienu savā tempā, nepārpūlot sevi. Reizi gadā viņa mēģinot arī pilnu maratona distanci pieveikt. Pati atzīst – sporto bez treneriem, bez kompanjoniem, bez diētām un bez speciāliem uzturlīdzekļiem vai jelkādiem vitamīniem. Pat zivju eļļu Ilze neatzīst, jo tā tikai pastiprinot apetīti, bet par to viņa sūdzēties nevarot. Sevišķi pēc treniņa vai sacensībām esot sajūta, ka vilku var apēst. Skriešana Ilzei ir sava veida meditācija. Izbaudīti šīsvasaras “karstie skrējieni”. Tā bijusi sevis pārvarēšana un gandarījums. “Reizēm vajag sevi izlikt – cik tu vēl vari!” saka Ilze. Patīkot skriet Gulbenes rekonstruētajā stadionā, kad gribas pasaudzēt kājas, bet patīk arī cilpot pa biatlona trasi, kad to klāj rasa. Ierastā Ilzes distance ir Gulbene-Stāmeriena-Gulbene. Viņu saista šīs aktivitātes, jo skrienot jūtas neatkarīga. Ja nu vienīgi atkarīga no labiem, ērtiem sporta apaviem.
Sēdēt bez darba negribējās
Ilze saka – kad apstājās ražošana vācu šūšanas uzņēmumā “Nienhaus & Lotz Lettland”, viņa bijusi pārliecināta, ka ne mirkli nesēdēs bez darba. Taču izrādījies, ka Gulbenē izglītotai sievietei pusmūžā darba iespēju nav nemaz tik daudz. “Laikam cilvēks ar gadiem kļūst kašķīgāks. Es gribu visam redzēt jēgu. Ir ideāli, ja cilvēkam patīk tas, ko viņš dara,” saka Ilze. Pieteikusies kādā uzņēmumā uz sekretāres vietu ar minimālo algu. Izrādījies – pat tur ir konkurence! Tad ilūzijas zudušas pavisam.
Radies iespaids, ka vairums darba devēju uzskata: cilvēks pēc 50 gadu vecuma nav vairs nekāds strādātājs, jo ir vecs, slinks, slims un negrib mācīties.
Pa visu šo laiku pāris reizes potenciālie darba devēji esot Ilzi aicinājuši uz pārrunām, bet lielākoties pēc CV nosūtīšanas (reizes 16 vismaz!) sekojis mēms klusums. Ilzei pat ieteikts no sava CV izņemt informāciju par iegūto augstāko izglītību, jo tā var atbaidīt darba devējus. Taču realitāte liecina, ka Gulbenē nav darba arī tur, kur nevajag dižu izglītību. Pat lielveikalā darbu šeit atrast ir problemātiski. Ne tā kā Rīgā.
Ilze pamēģinājusi atgriezties savā nozarē, Viļakā pastrādājusi šūšanas uzņēmuma “Brasa” filiālē, izturējusi četras nedēļas. Grūti bijis tur iejusties pēc strādāšanas perfekto vācu darba devēju pakļautībā. Ilze, bezdarbniece būdama, ir apciemojusi māsu Itālijā, palīdzot viņai auklēt bērnus. Tad radusies iespēja doties strādāt uz Vāciju, taču vīrs stingri pateicis – darbs nedrīkst šķirt dzīvesbiedrus. Ilze to respektējusi un vēl nogaidījusi. Un labi vien bija. Par atrasto jauno darbavietu viņa konkrētāk neizsakās. Kā saka, nedrīkst teikt “hop”, vēl pirms nav noticis lēciens.
Ardievas lielajam “monstram”
Par šūšanas nozari Latvijā, gan ārpus tās Ilzei ir pārdomas. Varot jau sazin ko uzšūt, bet kādam tas ir jānopērk. Par to, ka vācu šūšanas uzņēmums “Nienhaus & Lotz Lettland” ir pagalam, viņa sapratusi uzreiz, jo nobrukusi taču visa tekstilrūpniecības lielā “Stellman” grupa – 75 uzņēmumi! Nekādas kompensācijas strādniekiem neesot cerību sagaidīt. Neizmaksāta palikusi arī pēdējā mēnešalga. Lielākā daļa bijušo “Nienhaus & Lotz Lettland” šuvēju strādā ar šūšanu nesaistītu darbu, galvenokārt tirdzniecībā.
Ilze uzskata, ka koncerns cieta zaudējumus, realizējot Ķīnas projektu pirms gadiem sešiem vai septiņiem. Tur izveidota milzīga ražotne. Praksē darba devējs varēja pārliecināties, ka mīts par šīs austrumzemes cilvēku čaklumu ir tikai mīts. “Kolēģe no Jūrmalas bija tur aizbraukusi uz pusgadu pašā procesa sākumā. Viņa teica – tas, kas tur notika, bija nekontrolējami. Strādnieki nebija prasīgi darba apstākļu nodrošināšanā, taču – nāca un gāja, kā ienāk prātā,” zina stāstīt Ilze. Viņai žēl, ka tā noticis un ieguldītie miljoni nav atmaksājušies. Iznācis viss kaut kā vieglprātīgi. Ilze uzskata – “Stellman” aizgāja pa burbuli kā visi “monstri”. Tajā pašā laikā par saviem “Nienhaus & Lotz Lettland” darba devējiem Ilze saka labus vārdus un piemin, ka vācieši saviem strādniekiem Gulbenē visiem maksāja minimumu neatkarīgi no izstrādes, jo uzskatīja – cilvēks ir visa pamats un ir jāaprūpē. Bijusi stabilitātes sajūta. Taču tagad Ilze atzīst – 21 gadu pie vāciešiem ir strādājusi izolētā vidē. Iznākot no tās, acis kļuva lielas no brīnumiem. Taču – nekas! Ir
jauns pasaules redzējums.
Par Ilzi Boldāni
◆ Dzimusi Baltinavā, ir 51 gadu veca, pēc horoskopa – Lauva. Gulbeniete kopš 1995.gada.
◆ Izglītība – augstākā, ir agronoma un ekonomista diploms.
◆ 21 darba gads saistīts ar pagājušā gada pavasarī Gulbenē darbu pārtraukušo vācu šūšanas uzņēmumu “Nienhaus & Lotz Lettland”, kurā Ilze bija ražošanas vadītāja.
◆ Precējusies jau 28 gadus, kopā ar vīru Arni no ģimenes ligzdas ļāvusi pasaulē doties dēlam Uldim (27) un meitai Lindai (25).
◆ Īpašas pazīmes: gargabalu skrējēja ar perfektu vācu valodu.
