Aigars Safronovs aizdomājas par atgriešanos mājās uz palikšanu
Gulbenietis Aigars Safronovs 32 gadu vecumā lielu daļu savas pieaugušā cilvēka dzīves ir vadījis ārpus mājām, ceļā. Viņš iepazīst Rietumeiropu stopējot, palaikam kaut kur piestājot. Nesen jaunais cilvēks ir atgriezies mājās, kur plāno pavadīt vasaru, satikt tuviniekus, vecos draugus un varbūt arī iegūt jaunus. Latvijā Aigars neplāno sēdēt uz vietas. Padomā ir vairāku nepieradinātās mūzikas festivālu apmeklēšana, veidojot āra kafejnīcu kopā ar otru gulbenieti Mārtiņu Eniku un cepot pankūkas. Tā esot arī iespēja iepazīties ar smukām latviešu meitenēm.
Francijā Aigars šovasar saticis kādu meiteni, kura apbrīnojusi viņa dzīvesveidu un vienlaikus atzinusies – pati tā nevarētu. Taču vienlaikus žēlojusies, cik nelaimīga jūtas savā dzīvē, jo vienīgā izklaide esot šopingi. Bet nevarot izrauties no šī loka, neiet uz darbu, jo tad nebūs naudas, nevarēs samaksāt par dzīvi skaistā mājā, par kabeļtelevīzijas lietošanu, par četrām automašīnām! “Tā ir materiālā pasaule, kura cilvēku padara atkarīgu no maka un karjeras audzēšanas,” saka Aigars. Viņš negrib iestigt šādā pasaulē un kļūt nebrīvs. Līdz šim tas ir izdevies. Varbūt arī tāpēc, ka pagaidām viņam nav otrās pusītes, nav bērnu un arī pensijas vecums ir vēl tālu. Tomēr Aigars atzīst, ka nesen ceļodams uz ielas saskrējies ar sešdesmitgadīgu vīrieti, kurš tā arī nekur nav noenkurojies. “Sapratu, ka tādā vecumā es negribētu būt viņa vietā,” atzīstas puisis.
Pagaidām Aigars tīri labi jūtas, ar vienu kāju būdams Gulbenē, bet ar otru – ārpus Latvijas. Vienīgi mīlestība varētu kļūt par iemeslu tam, lai viņš vairs neietu pasaulē meklēt piedzīvojumus. Taču tas var notikt tikai brīdī, kad Aigars sapratīs: ir saticis īsto. Kamēr tas nav noticis, viņš nespēj ilgi palikt vienā vietā. “Man ir svarīgi sadzirdēt iekšējo saucienu,” bilst Aigars. Viņš tic īstai mīlestībai. Ne reizi vien jau ir licies – nu būs! Ir satiktas mīļas meitenes Itālijā, Spānijā, Beļģijā, Zviedrijā, tomēr visbeidzot Aigars sapratis: “Esmu latvietis! Esmu no tā mēģinājis aiziet projām, taču nav nekādas vajadzības to darīt. Es esmu no šīs pasaules malas.” Varbūt tieši šovasar satiks savu īsto un vienīgo latviešu meiteni.
Aigars ir paradoksu cilvēks – reizē mierīgs un nemierīgs. Viņu uz priekšu dzen vēlēšanās nestāvēt uz vietas, būt ceļā, braukt ar sniega dēli visur, kur kāro sirds. Taču, tuvojoties Kristus vecumam, Aigars atskāris, ka nekur nav tik labi kā mājās. Latvijā cilvēki ir mazāk pakļauti materiālismam nekā Rietumeiropas iedzīvotāji. Tas Aigaram patīk. Ir tikai viens mīnuss. Latvijā ir neprognozējamas ziemas. Pagājusī bija gandrīz bez sniega. Aigars vienmēr ir ceļojis, meklējot labi daudz sniega.
Aigars ārzemēs ir arī strādājis dažādus maizes darbus, jo viņš daudz māk un nekad nav par slinku, lai iemācītos vēl kaut ko jaunu. Šajā ziņā viņš ir autodidakts – cilvēks, kurš visu apgūst pašmācības ceļā. “Galvenā ir ticība sev, ka es to gribu darīt, es to varu darīt,” uzskata puisis. Vajadzīgās prasmes tiek apgūtas procesā. Lielbritānijā Aigars strādājis par oficiantu, par bārmeni, par celtnieku, par galdnieku. Norvēģijā par pavāru viņš nostrādāja piecus gadus, bet tikai tuvumā esošo sniegoto kalnu dēļ, kas ir viņa lielā mīlestība. Pagājušajā ziemā Aigars piepildīja sapni par ziemas sezonu Alpu kalnos Francijā. “No Latvijas uz turieni pat uz nedēļu aizbraukt reti kurš var atļauties! Tas ir ļoti dārgi! Man bija doma, ka tur jāatrod darbs. Uzreiz tas neizdevās, jo ar angļu valodas zināšanām bija par maz, jāzina arī franču valoda, kuru tagad ļoti vēlos iemācīties. Pamazām tomēr radās iespēja strādāt kaut vai reizi nedēļā, nopelnot 280 eiro mēnesī. Tā es varēju samaksāt par dzīvesvietu un par pārtiku, jo savas patērētāja ambīcijas biju nostūmis malā tik tālu, cik vien ir iespējams. Alpos pavadīju visu ziemu, tur uzsniga sniega sega trīs metru augstumā,” stāsta Aigars.
“Esmu sapratis, ka neviens nevienam ļaunu nevēl. Ja tu ej ar tīru sirdsapziņu, tev palīdz, tikai nevajag nolaist rokas. Nekad nav tā, ka esi viens. Tas laikam ir atkarīgs no mērķa. Ja mērķis ir tīrs, tev palīdz,” saka Aigars. Ceļošanas laikā viņš nekad nav nonācis bezcerīgā situācijā, jo nav pieļāvis domu, ka konkrētā situācija var būt tāda. “Cik sevi atceros, man nekad nav bijis problēmu sadzīvot ar radušos situāciju. Caur to tu audz! Iesprūstot situācijā, var uz to dusmoties, bet var arī atvērt mieru sevī. Tas ir laiks, kad vari apstāties un paskatīties uz sevi. Tad nav baiļu,” saka Aigars. Desmit gadu laikā tā nopietni viņu pat veselība nav pievīlusi, organisms jebkuru kaiti pārvar pašatjaunojoties. Vienīgais ārsts, kas bijis jāapmeklē, ir zobārsts. To viņš uzmeklējis, viesojoties mājās, Latvijā. “Tā kā aizraujos ar ekstrēmo sportu, man ir bijis tik daudz traumu! Arī pagājušajā ziemā es braucu ar sniega dēli, kaut stipri sāpēja ceļgals. Kliboju uz kalnu un no kalna. Man jau likās, ka, atbraucot uz Latviju, būs jāveic operācija, bet tagad viss ir kārtībā. Ceļgals vairs nesāp. Laikam viss sākas prātā. Saproti, ka nevari atļauties slimot,” stāsta Aigars. Šajā sakarā viņš piemin pašu ekstrēmāko savu šāgada piedzīvojumu. Viens pats bez telefona viņš ar sniega dēli vakara krēslā bija palicis kalnos brīdī, kad piepeši slimais celis vispār atteicās klausīt.
“Nebija iespēja sasaukt kādu, sagaidīt palīdzību. Kaut kā piesprādzēju slimo kāju. Sapratu: kamēr varu, ir jādara. Ja pienāks brīdis, kad nevarēšu, tad pienāks, bet vizualizēt to nav nekādas vajadzības. Galvenais, lai prāts visu laiku ir atvērts un acis vaļā,” saka Aigars.
No mājām līdzi ņemtā telts ir vienmēr bijusi viņa drošā pajumte, bet Aigars, protams, ir iepazinis skvotu kultūru Lielbritānijā, kā arī Francijā, kur tos drīzāk varētu dēvēt par komūnām. “Tur Francijā sastapu interesantus cilvēkus no visām pasaules malām, kurus raksturo pašpietiekamība,” stāsta Aigars un saka, ka ir daudz mācījies no satiktajiem ceļabiedriem. Tajā pašā laikā viņš vienmēr ir bijis individuālists. Viņš ir sava ceļa gājējs, kurš klausa sirdij un kuram nav vajadzīgi ceļabiedri, lai dotos, kur vēlas. Aigars neskries citiem līdzi, neiesaistīsies, ja viņu tas nesaista. Ceļošanas laikā viņš nekad un nekur nav nonācis konfliktsituācijā līdz dūru vicināšanai. Nav piedalījies nekādās protesta akcijās, mītiņos, kaut tāda iespēja ir bijusi.
“Esmu izlēmis – es nepiederu baznīcai, nepiederu reliģijām. Tāpat kā reliģijas nepieder man. Tā es jūtos vairāk brīvs. Turos pie vecās, labās klišejas: nedari citam to, ko negribētu! Turu atvērtas acis. Tas nozīmē neņemt to, ko tev piedāvā, bet paiet pāris soļus pa labi vai pa kreisi, lai saprastu sevi kā cilvēku, saprast pasauli. Es negribu piederēt nekādām masām, nekādām kustībām. Tas ir tas zelta vidusceļš,” saka Aigars. Puisis nav centies formulēt, bet drīzāk – sajust, ka ir tomēr kāds augstāks spēks, kura priekšā stāvot cilvēkam aizraujas elpa. To Aigars ir izjutis ne reizi vien. “Tu nevari elpot, jo tavā priekšā ir kas daudz varenāks par pašu. Tad saproti, ka esi instruments Radītāja rokās. Tu esi šeit, lai novērtētu to, ko viņš ir radījis,” stāsta puisis. Šajā sakarā par attiecībām ģimenē Aigars saka: “Man liekas, tā ir tāda vecāku un bērnu savstarpējā izglītošanās.” Viņaprāt, dzīve ģimenē bez šādas uzskatu un pieredzes mijiedarbības “ir kā ilgstoša atrašanās istabā ar aizvērtiem logiem, kur gaiss ir sastāvējies”.
